Šorīt es jūtos kā jaunais vecāks, un šīs nakts divās, trijās negulētajās stundās es sev uzdevu visādus filozofiski ētiskus jautājumus. Par atbildību, par apziņu, par brīvību, par kaimiņiem, par vibrējošām kakla siksnām, un par vecākiem, kas bērniem dod alkoholā mērcētus cukurgraudiņus, lai viņi naktī "labāk gulētu". Gan jau arī par dzimumu stereotipiem. Nav, protams, nekā pārsteidzoša, ka nocturnal predator ir viens pats nogarlaikojies četrās sienās, un visu nakti brēc. Tā noteikti nav viņa vaina un atbildība, ka viņš ir nonācis ieslodzījumā, pat ja mēs kā cita veida būtnes uzskatām, ka dabūt infekciju brīvā dabā nav labāka alternatīva. Es tikai ceru, ka turpmākās naktis viņš būs mazliet relaksētāks, vai arī prasīs uzmanību tikai pa dienu. Protams, kur viņš ir šobrīd, man nav ne jausmas, jo apkārt ir klusums un miers.

Bet cilvēki, kas pie pilna saprātu un brīvas gribas izvēlas radīt bērnus, viņiem drošvien ir nopietna misijas apziņa. Vai arī neizsmeļamas cerību rezerves, ka viņiem visās situācijās atradīsies sustainable risinājumi. Es, protams, par to, ka ir jāsaudzē sava fiziskā un garīgā veselība. Es pagaidām paredzu, ka šis būs smags treniņš, un vai trešdien mani vairāk interesēs deju grīda, vai gulta, to mēs vēl redzēsim.

Uz kādu brīdi māja būs pārvērtusies par vietu, kur suns satraukti skraidīs pakaļ kaķim. Nekas tāds, bet tomēr mazliet smieklīgi.

Oh, Johnny, are you still running?

Jaunais albums solās būt labs, lai gan šis varētu būt gadījumus, kad es priecātos, ka šim māksliniekam ir apsīcis radošums, jo viņam viss dzīvē ir sakārtojies. But for now...

https://www.youtube.com/watch?v=UP8irm3M9Xc

Strīmā ir parādījusies Childish Gambino jaunākā albuma jaunā versija, attiecīgi iepriekšējā versija ir pazudusi. Divdesmitajā gadā viņam ir bijušas interesantas radošas izvēles. Es līdz galam nesekoju saistībai, bet vēl pirms tam bija viss tas haips ap "This is America". Kas esot pat bijusi domāta kā dis atbilde Dreikam. Those guys are weird. Bet drošvien jāpameklē internetos tas SNL, kurā šī dziesma tika izpildīta.

Caurmērā šis viss laikam nav my cup of tea, bet tā viena dziesma, tā būs iededzināta manās smadzenēs, un viņa skanēs man galvā arī tad, kad man būs demence.

Rīt būs piektdiena, un rītu es sākšu ar IR kultūras sadaļu. Es neesmu cilvēks, kas pirms kafijas ir gatavs kāpt lejā līdz pastkastei. Bet vairākas reizes ir bijs tā, ka es izlasu par nedēļas pasākumiem nedēļu par vēlu. Jo, goddammit, kurš laika sensitīvās lietas paslēpj žurnāla beigās? Es rakstu par korupcijas gadījumu pirms pieciem gadiem varu izlasīt arī trīs dienas vēlāk, un neviens no tā necietīs.

Bet žurnāls IR ir tāds blast from the past, un visspilgtāk to ilustrē tā pēdējās lapas. Tajā žurnālā ir fakinā krustvārdu mīkla! Ja tas būtu kāds konceptuāls žurnāls Zūmeriem ar Gunāra Bērziņa karikatūrām, es vēl saprastu krustvārdu mīklu un jaunāko kasešu recenzijas. Savukārt par IR man ir sajūta, ka viņi nav tikši pāri Dienas pārdošanas traumai. Es gan sen neesmu rokās turējis kādu Newsweek, un varbūt tas ir visaptverošs drukātās preses konservatīvisms. Savukārt kultūras notikumu sadaļa man liek domāt par cilvēkiem, kas ar auduma maisiņiem iet uz Matīsa tirgu. Es to saku ne bez pašironijas, jo kas var būt vēl stereotipiskāk kā ar suni un auduma maisiņu iet uz Matīsa tirgu? Varbūt vienīgi dzīvošana teju blakus tai pašai IR redakcijai. Un tomēr, un tomēr. Es neņemos spriest par teātra recenzijām, šinī žanrā mani varētu viegli apmuļķot. Bet, piemēram, koncertu programma tur ir kā LNT vidējam skatītājam, ja LNT vispār vēl eksistē. Varbūt šīs papīra lapas var atvēlēt vēl kādai intervijai ar kādu izstādes kuratoru, vai jebko citu, ko nevarētu atrast internetā. Ja es, piemēram, jūtos galīgi slinks, un neesmu neko lasījis par kino, es aizeju un atveru Kino Bizes repertuāru, un jau jūtos zinošāks kā pirms brīža.

Bet visādi citādi, man tomēr patīk paņemt rokās kādu nebūt Rīgas Laiku. Es telefonā mēdzu atvērt, piemēram, tviteri, bet tas parasti nozīmē, ka šis man ir ļoti nevērtīgs laika brīdis, kuru es mēģinu aizpildīt. Varbūt ir kaut kas, ko ir ērti lasīt planšetē, bet planšete (-s) man vairāk liek domāt par aplikācijām, ko es varētu uztaisīt, vai kādiem nebūt mākslas projektiem, ne tik daudz kā par rīku, ko varētu lietot lasīšanai. Jā, un korī es arī nedziedu, un notis es planšetē arī neglabāju.

Manu bioloģisko radinieku neesamība manā dzīvē sen vairs nav nekāds pārsteigums, bet ar visu to Agapei izdevās ienest jaunus triepienus šajā bildē. Šodien bija jāatbild, kādas iemaņas es esmu ieguvis no saviem vecākiem. Es, protams, neesmu bārenis, un nav tā, ka man vispār nebija ko atbildēt, bet saraksts nebija garš, un lietas tajā bija visai primitīvas. Es varētu, protams, nostāties aizvainota pusaudža pozā, un uzskaitīt lietas, ko es esmu iemācījies nedarīt, vai kas ir lietas, kar ir traucējušas manā dzīvē, bet šo vingrinājumu es atstāšu nefunkcionālu ģimeņu Ziemassvētku ballēm. Es, protams, arī nemēģinu nostāties citās pozās, kur man kaut kā īpaši nav paveicies ar vecākiem, bet arī starp ģimeņu šausmu stāstiem ir dzirdēti gadījumi, kad visādi citādi nefunkcionāls vecāks ir spējis dot bērnam kaut ko emocionāli. Vēl bez traumām. Tieši šis vakuums manā daudz maz normālajā ģimenē kāreiz pārsteidz visvairāk. Varu derēt, ka atbilde uz šodienas jautājumu no otra cilvēka, kuram ir visi priekšnosacījumi nefukcionālai ģimenei, nebūs tik ļoti cold blooded.

Mana dzīve ir ievirzījusies tādā pasaules vērošanas fāzē, bez lielas vēlēšanās kaut kur iesaistīties. Es visu laiku redzu, kā cilvēki sarežģī paši savas dzīves, un daudzas lietas varētu notikt ja ne ātrāk, tad vismaz vieglāk, ja cilvēki atbrīvotos no...

Un šim es neatrodu vārdu. Mans pēdējais sapnis bija par šo tēmu. Tas ir kaut kāds evolūcijas blakus produkts, kas radies cilvēka dzīvnieku socializējot, un ko sešdesmitajos gados savos eksperimentos pētījas Solomon Asch. Un kā jau vienmēr, "zināt" un "zināt" nav viens un tas pats, un tikai salūztot kaut kādiem priekšstatiem, tu ieraugi notiekošā absurdumu. Tas ir kā lasīt horoskopus, un zināt, ka tā ir tāda muļķīga, bet reizēm izklaidējoša lieta.

Tā nu es ik pa laikam ierakstu kaut ko cibā, un tā arī nepublicēju. Es ik pa laikam kaut ko pašsaprotamu ierakstu tviterī, kas paredzami izraisa vienu retvītus, un citu naidu, bet es jau sen nelasu atbildes, un tādējādi netērēju tam laiku. Arī darbs nav manas dzīves centrā, lai gan aizņem ievērojamu tās daļu. Es kaut ko palasu, es kaut ko paskatos, es par kaut ko padomāju, reizēm kaut kas nonāk arī līdz cibai. Lai gan pārsvarā līdz cibai nonāk mūzika, jo tā neprasa daudz paskaidrojumu, lai gan arī tur apakšā gandrīz vienmēr ir kāds stāsts.

Imagine Sisyphus happy. And he is kinda happy. Protams, teorētiski gribētos mazliet vairāk filmu, mazliet vairāk ceļojumu, mazliet vairāk deju un sarunu, bet dzīve nešķiet tukša arī tajās dienās, kad jāiet kaut kur ārā ar suni, jāpārstāda kārtējais augs, jāpieskrūvē kāds plaukts, jāparūpējas par kombuču vai maizes ieraugu, vai jādodas uz kārtējo treniņu. Dzīve nešķiet pat tik tukša, lai atrastu laiku, lai izietu tehnisko apskati motociklam, kas ziemai beidzoties noteikti ietaupa daudz laika. Bet toties viegli atrodas laiks, lai nakti no piektienas uz sestdienu pavadītu ceļā uz Valmieru. Jo visu var izdarīt, ja pareizi sakārto prioritātes, un motocikla tehniskā apskate nekādi nav dzīves prioritāšu augšgalā. Gan metaforiski, gan burtiski.

Par sapņiem es rakstīšu vēlāk, bet tagad par kaut ko mazliet vienkāršāku - par elektrību.

Kāds izbijis elektriķis reiz teica, ka ar elektrību viss ir vienkārši (salīdzinot, piemēram, ar ūdeni) - elektrība vados vai nu ir, vai nav. Esmu pārliecināts, ka viņš savulaik ir rēķinājis arī jaudas un tādas lietas, un šī frāze bija dad joke, bet pavisam bez pamata šis joks arī nav. Četru telpu ietvaros, es domāju, nav nepieciešams pārrēķināt slodzes pēc tam, kad profesionāls elektriķis ir uzstādījis elektrības kasti. Nav tā, ka pusaudža gados es būtu instalējis elektrības vadus sienā, bet caurmērā neviens ar koku prom no rozetēm mani nedzina. Kaut kāda žonglēšana ar plikiem elektrības vadiem vienmēr ir bijusi visai normāla lieta. Turpretī tagad, man vismaz ir tāda sajūta, visiem arī mazajiem specializētajiem darbiņiem ir savs meistars, sākot no veļasmašīnas pieslēgšanas, beidzot ar elektriskās plīts virsmas uzstādīšanu.

Iemesls, kāpēc es šo rakstu - es vakar pieslēdzu atpakaļ elektrību savā darba istabā. Kopš kapitālisma iestāšanās, es tik padziļināti nebiju pētījis elektrības preču piedāvājumu būvmateriālu veikalos, un man jāsecina, ka šis tas pa šiem gadiem ir mainījies.

Viss sākās ar plauktiņu skrūvēšanu, kur es iedevu cilvēkam kartona kastes, lai nomodelētu plauktiņu potenciālo atrašanās vietu, un tad ierados ar urbi, un vispār nepievērsu uzmanību tam, kur šajā konkrētajā sienā atrodas rozetes. Procesa laikā man radās daži jautājumi, bet elektriķis visu bija izdarījis pēc priekšrakstiem, un turpmākajā notikumu attīstībā es varu vainot tikai sevi un savu neuzmanību. Es aprakstā izlaidīšu dažus posmus, bet vakar es visu biju novedis līdz stāvoklim, ka sienā bija caurums, no kura ārā torčīja divi vada gali, kurus bija nepieciešams savienot. Es jau Mūrnieku ielā sajūsminājos par caurspīdīgajiem vadu konektoriem, kas strādā kā klipši, un nekas vairs jāskrūvē, bet es mazliet nožmiedzos pirkt divdesmit šādu konektoru paku vienai problēmai, tāpēc nopirku desmit no cita brenda, un vēl arī lētākus. Un zin kā, es secināju, ka pēc elektrības atslēgšanas, šo savienošanas darbu varētu uzticēt divpadsmitgadīgam bērnam, kas jebkad ir lietojis kādu konstruktoru. I shit you not, skābmaizi uzcept ir daudz sarežģītāk kā savienot elektrības vadus ar šādiem konektoriem, kur katrs procesa solis tev ir parādīts un izskaidrots kā mazam bērnam. Arī tad, ja man kaut kur būs jāvieno vadi kādam temporary audio setapam, es tagad zināšu, kādus konektorus ņemt. Un vispār manā Burna instrumentu kastē būs daži jauni instrumenti. Varēšu ne tikai paletes saskrūvēt kopā, bet uztaisīt arī kādu fancy caurumu. Kāreiz varbūt šādi caurumi varētu būt vajadzīgi kādu vadu izvilkšanai.

Vai jums ir kāda vieta, kur jūs trekojat šovus? Letterboxd ir ameizbols filmām, bet seriālu tur nav, par kaut kādu SNL nemaz nerunāsim.

Man ir viens Chrome plagins, kas caurmērā strādā, bet ir bijuši daži fakapi ar kaut kādām Olivera garajām brīvdienām, un man rāda nenoskatītas piecas epizodes, kas būs tikai pēc mēneša. Tagad man ir arī viena telefona aplikācija, bet es nelietoju telefonu, lai skatītos šovus, un tad, protams, jāsāk žonglēt ar divām ierīcēm.

Varbūt ir kaut kāds visiem zināms IMDB vai Letterboxd tipa serviss, ko ir viegli atcerēties, un viegli lietot, bez vajadzības instalēt kaut kādus plaginus un telefona aplikācijas? Tieši visiem zināms, jo sagūglēt kādu no divdesmit margināliem servisiem, kas somewhat strādā, es pats spēju.