Nekad nebaidies teikt, ka tev rūp! Mūsos visos ir ģenētiski iekodēta vēlme rūpēties, vēlme sildīt un būt sildītiem. Tā ir neatņemama mūsu dzīves daļa. Rūpes un apskāvieni ir kā mazi pakāpieni, kas palīdz mums uzkāpt cilvēcības kalnā. Rūpes ir visur. Mātes rūpējas par saviem bērniem ar pārcilvēka mīlestību. Rūpējas, lai arī viņu bērnos mostos vēlme rūpēties. Viņu bērni savas pirmās rūpes velta rotaļlietām, jo tās viņiem ir kas vairāk par vates un auduma kopumiem, tajos ir mīlestība un atmiņas. Tieši tāpēc bērniem ir grūti šķirties no saviem bērnības elkiem – nedzīvajiem draugiem, ar kuriem pavadīts vai katrs mirklis. Mēs bieži atdodam rūpes, lai tās saņemtu atpakaļ vēlāk. Cilvēki rūpējas par saviem dārziem, jo reizē ar ziediem uzplaukst viņu rūpes un ieguldītais darbs. Rūpes kā ziedlapiņas pielīp mūsu sirdīm un liek tām augt. Cilvēkam dabiski rūp, ...viņš jūt.
Tomēr ir cilvēki, kuri baidās atzīt, ka viņiem rūp. Iespējams, mēs varam vainot šo ātro preču, pakalpojumu un reklāmu pasauli, kurā neatliek laika rūpēties. Liekas, ka cilvēki šajā pasaulē ir aizmiguši reklāmas pauzes laikā un vēl nav pamodušies. Visi kā hipnotizēti tik uzmanīgi vēro nopulēto rozā vitrīnu, ka nepamana tajā atspulgu, kas naudu pārtikai lūdz. Ir skumji un nožēlojami, ka kurliem bērniem, kuri nekad nav dzirdējuši maigas balss burvību ir jācīnās par mūsu uzmanību ar seklu mūziku, kuru jau sen monotoni ražo, nevis veido ar iedvesmu. Ir skumji, ka badā mirstošajiem, kuri jau dienām nav ēduši ir jācīnās par mūsu uzmanību ar apģērbu un tabletēm, kas liks tev izskatīties par desmit kilogramiem tievākam. Ir skumji, ka nabadzīgajiem, kuri neko daudz nevar atļauties ir jācīnās par mūsu uzmanību ar lielveikalu „trakajām dienām”. Ir skumji. Ir dumji un nožēlojami, ka šī steidzīgā pasaule liek mums skriet, un mēs skrienam. Šādi skrienot, tu ātri ieskriesi tumšā tukšā telpā, kurā tu būsi viens, tu kliegsi, bet neviens tevi nedzirdēs. Tu nomirsi dvēseles tumsā, kur griesti atmetīs tavus kliedzienus un neviens tevi nedzirdēs, tu būsi auksts un vientuļš.
Bet skrien, latvieti! Iemaini savu dvēseli un pašcieņu pret rozā kreklu un augstpapēžu kurpēm. Jā, es zinu, ka ar tām ir grūti paskriet, bet skrien, kaut klupdams, kaut krizdams, bet skrien. Skrien, aizslēpis savu nedrošību aiz lūpu spīduma un matu krāsas! Skrien, pat ja zini, ka nekad nebūsi laimīgs, jo kuram gan tas rūp, ne? Kuram gan ir vajadzīga tāda mazsvarīga lieta kā laime? To nevarēja nopirkt lielveikalu „trakajās dienās”, tāpēc tā laikam nav tavā iepirkumu sarakstā. Skrien, latvieti! Piesit savu nākotni pie televizora krucifiksa, jo izdomātu personāžu ikdiena taču ir interesantāka un svarīgāka, par parastu cilvēku ikdienu! Rūpēties jau sen vairs nav stilīgi. Kam tev tādi sīkumi? Labāk ieslīgsti salkanajā reklāmas miegā. Pasūdzies par to, cik slikts ir „parastais” veļas pulveris. Notici tam, ka tu esi desmit kilogramus par tievu un astoņus kilogramus par resnu. Notici tam, ka tev vajag bebra smaidu, tērauda frizūru un jauno „trīs vienā” tīrīšanas līdzekli. Notici tam, ka bez viņiem tu neesi nekas, ka viņu radītā pasaule ir perfekta. Šeit pat mīlestību var nopirkt par desmit vienkāršiem maksājumiem pa deviņiem latiem un deviņdesmit deviņiem santīmiem. Skrien, latvieti! Ja tev nepietiek naudas, lai skrietu, - aizņemies! Dzīvo savu atlikušo mūžu, nomaksājot parādus un tērējot citu cilvēku naudu! Ja nespēj skriet īstajā dzīvē, paskrien virtuālajā! Paslēpies aiz profila bildes un mīļiem dienasgrāmatu ierakstiem! Skrien cauri lielveikalu ailēm, skrien līdzi pūlim un neiedomājies atpalikt! Paskrien garām cilvēkiem, kuriem tavas rūpes ir vairāk vajadzīgas par kosmētikas pārdevējiem un uzmanība vairāk par nedzīviem manekeniem, kas vēro pasauli ar mirušām acīm! Skrien un centies nepārklupt pār kritušajiem, kuri nespēj paši piecelties! Vari pat viņiem iespert pāris reižu, tikai uzmanies, lai nenosmērētu kurpes.
Skrien, bet atceries, ka, šādi skrienot, tu ātri ieskriesi tumšā tukšā telpā, kurā būsi viens. Tu kliegsi, bet neviens tevi nedzirdēs. Tu nomirsi dvēseles tumsā, kur griesti atmetīs tavus kliedzienus un neviens tevi nedzirdēs, tu būsi viens un vientuļš. Stāvi, latvieti! Apstājies! Iemācies sevi cienīt, paskaties sev apkārt, ieklausies, apdomā un nebaidies... teikt, ka tev rūp!

Current Mood: silly

Street Song

I am too young to grow a beard
But yes man it was me you heard
In dirty denim and dark glasses.
I look through everyone who passes
But ask him clear, I do not plead,
Keys Lids acid and speed.

-Thom Gunn

Current Mood: chillin'

Don't know much about history
Don't know much biology
Don't know much about a science book
Don't know much about the French I took

But I do know that I love you
And I know that if you love me too
What a wonderful world this would be

Don't know much about geography
Don't know much trigonometry
Don't know much about algebra
Don't know what a slide rule is for.

But I do know that one and one is two,
And if this one could be with you,
What a wonderful world this would be.

Now i don't claim to be an "A" student,
But I'm trying to be.
So maybe by being an "A" student baby
I can win your love for me.

Don't know much about history
Don't know much biology
Don't know much about a science book
Don't know much about the French I took.

But I do know that I love you,
And I know that if you love me too,
What a wonderful world this would be.

Biju jau aizmirsis, cik sāpīgi mēdz būt tie apmeklējumi... :/

Es zaudēju interesantā pokera sērijā un man nācās izbalināt matus. Morāle: Vai nu iemācies spēlēt, vai nespēlē ar tādiem, kuriem ir dīvaina punktu sistēma un izdoma...

Current Mood: Blondi...

Svarīgākais likums sarunā ar vīrieti: Nesarežģijiet viņam dzīvi! Izsakiet vienlaikus tikai vienu domu! :D

--*

Vienkārši jautājumi, kas skrien cauri prātam.

Kā pie pilna prāta var izdomāt taisīt ZPD psiholoģijā, ja tam nav nekāda sakara ar tavu karjeras izvēli?

Kā pie pilna prāta var eksperimentēt ar cilvēku reakcijām līdz brīdim kad tu viņus sāpini, pat ja viņi ir tavi draugi?

Kā pie pilna prāta var nemīlēt cilvēkus, kas tev dod visu?

Laikam nav man pilna prāta, tikai puse. Laikam smadzenes ir tikai puse no prāta, otru pusi aizņem sirds... Katru rītu tu pamodies, jau zinot kā paies diena, jā, iespējams, interesanti, bet nekā negaidīta vai šokējoša. Runājot ar cilvēkiem tu jau zini, ko viņi teiks, un pat gribi parunāt ar sevi viņu vietā, veidojot dialogu/monologu ar savu garlaicību. Pazaudēju sapņus, vairs nav par ko cīnīties, es tikai cīnos...

Tas stulbais smaids man pat nepiestāv un nav no viņa jēgas. Šonedēļ nomira manas klasesbiedrenes tēvs un viens cits klasesbiedrs bija par to sevišķi priecīgs un uzskatīja, ka ir īsta diena, lai tai klasesbiedrenei pastāstītu, ko viņš par viņu domā. Gribējās vnk vemt. Es pat nevarēju neko pateikt, pazuda spēks.

Es jūtu, ka nespēju izmantot savas spējas. Daudzi apbrīno manu degsmi un spējas, bet es nekad tās neesmu licis lietā, iespējams, iekšēju baiļu, vai aizspriedumu dēļ. Esmu kā miniatūrs kuģītis pudelē. Pa mazo pudeles atveri man padod detaļas, ar smalku precizitāti tās tiek piestiprinātas viena otrai. Es augu. Kļūstu stiprāks ar katru dienu un detaļu. Cauri pudeles stiklam es vēroju pie sienas piestiprinātās marīnas gleznas. Vēroju tajās attēlotos kuģus, kuri triecas cauri viļņiem un zinu, ka kādu dienu arī es triekšos cauri viļņiem. Kādu dienu es biju pabeigts, manas buras slējās augsti pudelē, mans purngals, gandrīz bija izstiepies visas pudeles kakliņa garumā. Tomēr bija viens mīnuss, es tagad biju par lielu, lai izlīstu no pudeles, es biju varens un stiprs, bet vēl aizvien biju iesprūdis šajā pudelē, savā liktenī. Manām burām nekad nebūs lemts dejot ar vēju, manam korpusam nebūs lemts cīnīties ar viļņiem. Mūžīgi es šeit stāvēšu, šajā pudelē, uz šī plaukta, nolikts citu apskatei un apbrīnai. Bet kāda no tās jēga, ja šajā pudelē savu varenumu nespēju izmantot citu labā? Esmu kā miniatūrs kuģītis pudelē, savu baiļu un aizspriedumu pudelē.

Current Mood: blah

Kauns. Es nekad tā īsti nebiju izjutis kaunu, vienmēr esmu bijis lepns par to kas es esmu, bet nekad neesmu zaudējis degsmi kļūt labāks. Pat ja kādreiz dzīvē gadījās kāds apkaunojošs moments, es tam pagāju garām ar vieglu „tā vienkārši sanāca, tur neko nevar darīt!” uz lūpām. Bet vakar tas viss mainījās... Man bija kauns par pilsētu no kuras es nāku (par pilsētu, kuru es tik ļoti slavēju vienmēr un visur), par cilvēkiem (tā sauktajiem „draugiem”), kas man bija apkārt, par sevi (par pēdējo kas man šai pasaulē būs atlicis). Un savāds iekšējs nemiers mani turpina vajāt, bailes un kauns runāt ar cilvēkiem, kuri ir sāpināti. Nevēlēšanās runāt ar cilvēkiem ,kuri sāpināja. Savādā sajūta mani pārņem kā krustnesi, kurš atgriezies mājās bez uzvaras, saņem gan tautas, gan Dieva piedošanu, bet nespēj saņemt piedošanu no vissvarīgākā cilvēka, no paša...

Rīt vai parīt tiks izlaista "grāmatas" 2. daļa, varat to atrast pie sava vietējā emo-narkomāna vai sētnieces-pensionāres...

Aizstāvot savu viedokli, domas par šo viedokli mainās!
Attopies, kad sūri būvē mūrus ap smiltīm un skaidām!
Un šo Iedomības mūri ir katra paša spēkos gāzt.
Tikpat skaļi cik čuksts, tik pat klusi cik pērkondārds.

šitas ir laikam turpinājums kkādam vecākam darbam...

Es tev mācīšu tā, kā mani mācīja mazotnē
Paši garšīgākie āboli ir ābeles galotnē
Katram mākonim ir sudraba līnija un zelta maliņa
Tā, pat katrai sliktajai dienai ir sava labā atziņa
Kāds vīrs man reiz teica – dzīve ir rožu lauks
Pilns ar asiem ērkšķiem tāds bija viņa domu grauds
Bet es iemācījos tajā arī saskatīt ziedus
Kuros pavadīt dienas lai tās padarītu vieglas
Redz dzīve ir vairāk kā cīņa nekā deja
Jāmāk iesist bloķēt un piesegt savu seju
Jāmāk uzņemt sitienus, piedot citiem un sev
Un ja tu krīti, par spīti celies, stāvi un prasi vēl
Ir dienas kad šīs lietas vienkārši liekas par traku
Īre cieši spiež komunālie stiepjas ap kaklu
Un ar novārgušu ķermeni beidzot Atrodies no darba
Dzīve vairs neliekas brīva un tikai tad tā kļūst skarba
Bet tu pacel galvu satver maldus aiz kakla
Dzīve nav traka tikai tavas acis ir aklas
Atņem no dzīves mīlu un aprēķini starpību
Ieelpo dzīves mīlestību kā parfīmu
Redz, Ideja rada domu, un doma rada darbību
Tāpēc vērsies pie prāta, ja darbos vajag palīgu
Atver prātu, skaties līdz pasauli skaidri redzi
Izstiep rokas, satver sniegu, kas pārklāj šo zemi

Param... param... Lai nu kā, laikam pēdējā laikā sanācis ļoti, ļoti maz klabināt, laikam esmu palicis aizņemtāks....

Bet īsti nekas nav izdarīts...

Nu labi, labi, grāmatu es nodevu tālāk (cerams, ka viņa tika tālāk par 2. cilvēku) Normāli skolas konkursos (Gandrīz kļuvu par zvirbuli, bet manai zemajai neharmoniskajai balsij nebija lemts :D) Man beidzot atkal ir ienaidnieki (īpaši jau es viņus neienīstu, vairāk gan es viņus izsmeju, laikam tāpēc viņi ienīst mani)

ā atklājās, ka bārs "Runcis" ir lētākā dzertuve Rīgā :D

Ā un protams lieliskas sajūtas pēc GZA koncerta...

Current Mood: okay

Viss sākās ar to, ka valdības slepenie dienesti sajuta sevī aicinājumu doties kosmosā viņi izvēlējās attiecīgu planētu, veica sagatavošanās darbus un pēc īpašām metodēm atlasīja 10 cilvēkus, kas dosies ekspedīcijā. Šī dziesma ir par viņiem.

Pirmais uz atmodu atvēris modes veici
Bankrots. Tagad stroikā palīgdarbus veic
Nākamais viņa kolēģis pēc skata Geits
Izbijis cietumnieks padomju laikā mūķējis seifus
Trešais - ar dzīvi nogruzījies leitis
Viņš Dievu lūdz par to lai loterijās veicas
Ceturtais - visjaunākais, uzkurijis puišelis feins
Aiz gara laika pirms gada drātējis leitim meitu
Galvenais mātei nevajag teikt...
Piektais - reperis,
pa kluso klausās red hot chili peppers
Visu dzīvi dzer, svin
Nekad nav dzirdējis Led zeppelin
Sestajam redz besī tādi
viņš no ģitārista sesijas tikko biksēs ādas
Atbraucis uz pārrunām, jo parādā bija kādam
Septīto sauc Uldis, viņam nepatīk, ka blakus kurī
Bieži muld, lādējas par to ka nepabeidza toreiz Turību
Visas vecenes ir stulbas,
pasauli pielīdzina būrim, kas smird pēc urīna
Apkure tik dārga un tik sūdīgi kurina
Asotais, kad nāk, tad visi dzird
Visi tie, kas nav ar viņu sūkā bļa un smird
Devītajam miskastēs ir virtuve
Dēļ puslitra pudeles spirta viņš būtu gatavs mirt
Pēdējais tāds rozā kreklā, raitā veceņu gaitā
Vai tad tādi arī skaitās?
Un tad es viņiem jautāju: "kapēc viņš?"
Un man atbildēja: "Ko lai mēs izdaram?"
"Likums nosaka ka katrā šovā jābūt vismaz pa vienam pidaram"

- Bū-š

Fū tikko tikai pamodos :) nenormālākais pozitīvisms par vakardienu un šo rītu :)

Esmu pilnīgā alkohola reibumā un tik un tā pamanos vinnēt zolē ar +32 no forši vispār...

Man pirms stundas radās pārdroša ideja uzsākt grāmatu, ievietot tajā rakstu, un nodot kādam nejaušam garām gājējam, sakot, lai viņš tajā kaut ko ieraksta un nodod kādam citam, veidojot ķēdes reakciju, uz pēdējās lapas uzraktīšu savu adresi, lai, kad grāmata piepildās man atsūta atpakaļ. Rīt eju pēc biezas klades un šaku rakstīt...

Man, laikam, jāpsveic visus, kas šo semstri un gadu pabeiguši sekmīgi un ar prieku (Bija arī grūtības kuras ir jāpiemin un ir jāatceras, bet nav īpaši jaļauj tām iet pa priekšu.) Ceru, ka jūs kko esat iemācījuši (es esmu pat ļoti daudz) un ar labu garastāvokli sagaidīsiet jauno gadu. Pat ja šis gads nav izdevies, atcerēsimies, ka stiprs nav tas kas nekrīt, bet gan tas, kas nokritis spēj atkal piecelties.

Ir skarbi, kad tev pie kāda jāpavada vairākas stundas, līdz 2 naktī, kad šis cilvēks beidzot saņem drosmi aizmigt ,un viss ko tu spēj atcerēties ir tavi vārdi pirms neilga brīža: "Tieši tā, nekad nekautrējies raudāt ,bet ,to darot, pacel galvu un skaties kā saules stari cenšās izspraukties cauri mākoņu malām, un tajā brīdī pasmaidi, jo tas nozīmē, ka drīz mākoņi izklīdīs un siltā saule izžāvēs tavas asaras, atstājot tikai smaidu." Bet pēc tam tu nekādi nespēj pazaudēt to siltumu, ko it kā esi atdevis citam, kam tas ir bijis vajadzīgs vairāk.

Nu kko tik labu es sen nebiju dzirdeejis.

http://www.youtube.com/watch?v=8y9tY5P8fX4

Aizvakar sevi pieķēru zīmējam lielu rozā sirdi uz lapas, nekad agrāk rozā zīmulim pat pieskāries nebiju, kkas nopietni nav kārtībā...