/dev/null

Vienā no sarunām ar manu draugu Krisu sastrīdējāmies par politiku. Viņš - būdams visai māksliniecisks tips - apgalvoja, ka visi politiskie režīmi ir totālitarisma paveidi un vienmēr kalpo mazai izredzēto klasei, tāpēc brīvība iespējama tikai anarhijā. Es teicu, ka anarhija ir bardaks, turpretim demokrātija ne velti ir tik plaši izplatīta - tā ļauj pieņemt svarīgus lēmumus un atrisināt pretrunas civilā veidā, - lietojot likumus.

Krisa arguments bija vienkāršs, - kad viņam bija vajadzīga pajumte, viņš ar domubiedriem atrada neapdzīvotu māju Londonas centrā un patvaļīgi ierīkoja tur skvotu. Tad nu man par mājasdarbu palika parādīt, kā es varētu panākt kaut ko puslīdz svarīgu demokrātiskā ceļā. Savu Herkulesa darbu izvēlējos turpat pastaigājoties pa Londonu, ar kuru Kriss mani iepazīstināja.

Londona ir ārkārtīgi draudzīga tūristiem. Pirmāmkārtām jau ieeja gandrīz visos valsts muzejos ir bezmaksas. Katrā lidostā, dzelzceļa stacijā un autoostā ir pieejami vairāki infocentri, darbinieki un policisti ir ļoti draudzīgi, vienmēr laipni un saprotoši. Bet galvenā atšķirība, ko man likās Rīga varētu pārņemt no Londonas, ir informācijas uzskatāmība.

Londonas centrā uz katra krustojuma ir zīmītes, kas norāda uz tuvumā esošajiem kultūras objektiem, transporta pieturās ir izvietotas tuvākās apkārtnes kartes (ar sabiedriskā transporta ceļiem un apskates objektiem). Lai padarītu Rīgu pieejamāku tūristiem un veicinātu tās atpazīstamību ne tikai kā Eiropas alus stūrīti/sarkano lukturu kvartālu, vajadzētu arī iztulkot informāciju pašos muzejos un veikt daudz citu darbu, bet karšu un rādītāju izvietošana būtu labs sākums un tas būtu noderīgi ne tikai Rīgas viesiem. Nu, vai arī tā tas man likās, kad es Londonā apņēmos uzsākt šo kvestu.

Rīgas Satiksmes klientu centrā es noskaidroju, ka RS ir komerciāla struktūra un tā nav ieinteresēta kaut kādu tur karšu izvietošanā. Mans iesniegums palika neatbildēts. Ok, būtu pārāk vienkārši, ja viss atrisinātos tik ātri.

Aizgāju uz Rīgas Domes info centru pēc palīdzības. Rīgu ik gadu apmeklē divreiz vairāk tūristu, nekā te ir pastāvīgo iedzīvotāju. Varētu gaidīt, ka Rīgas Domē jābūt kādam Tūrisma departamentam. Bet nekā. Ieteica aiziet uz vienu no tūrisma infocentriem, kas atrodas turpat aiz stūra. Ja Rīgas Satiksme ar mani atsakās runāt, tad var doties uz Rīgas Domes transporta departamentu. Ā, bet pieturvietas tehniski vispār nepieder nedz Rīgas Domei, nedz Rīgas Satiksmei, tāpēc ka tās apsaimnieko kaut kāda atsevišķa firma, kura izmanto tās reklāmu izvietošanai. Visbeidzot, var arī rakstīt iesniegumus un gaidīt, kad Pētergailis trīs reizes nodziedās.

Labs ir, aizgāju uz tūrisma infocentru. Saka, ka viņi esot "liveriga.com" un nodarbojas tikai ar informācijas izplatīšanu turpat uz vietas, nekādus rādītājus pa pilsētu viņi neizvieto. Par pieturvietām vispār jāgriežas uz Rīgas Satiksmi.

Ok, eju uz Rīgas Domes transporta departamentu pie Barona centra. Tur mani aizsūta pie preses sekretāra. Viņa saka, ka man ir ļoti paveicies, ka viņu satiku, jo parasti viņu tur (darbā?) nevar sastapt un tāpēc ir jāpierakstās tikšanai. Pateicos Šiči Fukudžin - septiņiem japāņu laimes dieviem par tādu veiksmi un izstāstu savu bēdu. Meitene paplata rokas, - transporta departaments atbild tikai par ceļu stāvokli un varbūt transporta pieturām, man tomēr jādodas uz Rīgas Satiksmi. Ja viņu klientu centrā nerodu palīdzību, tad man jāčāpo uz RS galvenu ofisu kaut kur Pļavniekos. Bet pirms tur dodos, viņa iesaka, man ir jāiečeko Valsts Valodas likums, jo viņasprāt tas neļaus izvietot informāciju pieturās angliski.

Labi, tas ir kaut kas, ko iepriekš nebiju plānojis. Dodos uz Valsts Valodas centru Valdemāra ielā. Tikko ieminos par likumu, tur uzreiz aiziet smaidiņi un sekretāre sāk meklēt savos pierakstos, kurš darbinieks tad šodien par to ir atbildīgs. Atrodu atbildīgo personu, pajautāju viņai, kāda veida informāciju tad NEdrīkst attēlot angliski, kurās vietās un kādām fiziski-juridiskām personām. Viņa saka, ka nedrīkst būt tā, ka latviešu valodu runājošie justos apdalīti, t.i. svešvaloda nevar būt vienīgā valoda, kurā šī informācija ir pieejama. Bet liels stends par Muzeju Nakti, kuram vienā pusē informācija ir latviešu un otrā - angļu valodā ir ok.

Nu labi, tas neskan necik biedējoši. Drošības pēc pārjautāju, vai tas ir attiecināms arī uz tādu informāciju, kas viennozīmīgi ir domāta tūristiem, piemēram e-talonu lietošanas pamācībai 22. autobusa pieturā pie lidostas (šobrīd tur stāv e-talonu automāts, kurā kaut ko var paspaidīt, ja pirksti niez, bet savādāk ārzmeniekiem, it īpaši tiem, kas nav no Eiropas, nav nekādas saprašanas, kas tas tāda par miskasti un kā tā jālieto).

Sieviete aizdomājas, un saka, ka šo jautājumu labāk apspriest ar kaut kādu citu darbinieku. Aizejam pie šī kunga. Pēkšņi izrādas, ka stends ar informāciju angļu valodā pavisam noteikti, bez kādām šaubām, obligāti, protams, katrā ziņā, pats par sevi saprotams, neapstrīdami nav pieņemams, jo tad krievi to izmantos par precedentu un tā kā viņu Rīgā ir 60%, tad nekādā gadījumā nevar pieļaut, lai viņi te justos ērti. Skaidrs, ka informācijas pieejamība būtiski palielinātu kulturālu tūrismu, bet valsts tik un tā caur nodokļiem not tā iegūst vien niecīgus procentus , tāpēc tai nav jābūt mūsu prioritātei. Daudz labāk būs, ja tūristi saskaroties ar valodas barjeru apjēgs, cik lepni mēs esam par savu valsti un iespējams pat vēlēsies iemācīties mūsu elitāro valodu.

Diemžēl, es nepaspēju pajautāt, pēc kuras alus glāzes viņaprāt tūristi sāk cienīt mūsu valsti, jo tad, iespējams, ka mums ir valsts interesēs jāpasludina Vecrīgas bāri par kultūras objektiem un par naudu, ko mēs tērējam muzeju uzturēšanai, ir jāizmaksā tūristiem nepieciešamais kausu skaits. Jo mēs taču visi esam par Rīgas un Latvijas respekta celšanu. Alus labdarīgais efekts uz ārzemniekiem ir nenoliedzams. Ne vienu vien reizi jau tie, kārtīgi piedzērušies, sāka mūs tik ļoti respektēt, ka pat sajauca Mildu ar toleti, - acīmredzot šajā stāvoklī viņi mūs tik ļoti cienīja, ka ne uz brīdi neapšaubīja iespēju, ka mums varētu būt tik greznas toletes.

Es vēlējos piebilst, ka tulkot informāciju mūsu muzejos tik tiešām ir velts darbs, jo mūsu Vēstures un Kuģniecības muzejs tik un tā neiet nekādā salīdzinājumā ar Londonas British Museum (faraonu mūmijas, ieskaitot slaveno Kleopatru, Rozetas akmens, vairākas zāles no Asīrijas tempļa, - tie visi, protams, oriģināli), Pulvertornis - ar Imperial War Museums, mūsu automuzejs ar Londonas automuzeju, Transport Museum vai Royal Air Force Museum un dabas muzejs ar Natural History Museum (rekonstruētie dinozauru skeleti pilnā augumā anyone?) vai Grant Museum of Zoology. Bet tam visam man nepietika laika, jo trijos Valsts Valodas centrā sākās svarīga sapulce.

Tātad valsts vai pašvaldības nevar izvietot informāciju publiskās vietās ne-latviešu valodā. Es varu iedomāties pāris apvedceļus, piemēram, kas būtu, ja informāciju labpārtīgi izvietotu kāda komerckompānija vai pat labdarība? Iespējams to var organizēt par Eiropas fondu līdzekļiem piesakoties kaut kādam projektam, utt. Bet nu labi, tad vēlreiz jādodas uz Valsts Valodas centru to visu precizēt. Pagaidām izskatās, ka mans plāns ar tūristu informēšanu ir aizgājis pa pieskari.

Taču es pagaidām nepadodos. Ja nevar padarīt dzīvi vienkāršāku ārzemniekiem, varbūt vismaz var izvietot tās pašas bultiņas ar norādēm latviešu valodā mums pašiem? Rīgā ir vairāk par 50 muzejiem, cik daudzos no tiem biji tu? Cik daudzas mākslas izstādes tu apmeklē? Bet ja šos muzejus (it īpaši tos, kas ir ārpus top-10) nevajadzētu meklēt kartē vai google'ā, ja tu redzētu bultiņas ar iespējām sev visapkārt, vienkārši ejot no darba uz mājām, vai tad tu neienāktu kādā no tiem laiku pa laikam, kad rodas labs garstāvoklis? Es noteikti būtu pateicīgs šādām norādēm.

Eju atpakaļ uz Rīgas Domes infocentru, meklēt jaunas vietas, kur var rast palīdzību. Tūrisma departaments par šo laiku Rīgā nav uzradies, bet vismaz es noskaidroju, ka Kongresu Namā mums ir tāds Kultūras departaments. Jauki, aizeju tur. Sekretāre pastāsta, ka viņi nodarbojas tikai ar pasākumu organizēšanu (un pat ne tik daudz ar organizēšanu, kā ar to saskaņošanu). Nu nav jau izvēles, meklēju, kas tur nodarbojas ar kultūras pasākumu organizēšanu, jo tas skan vistuvāk manis iecerētajam. Mani kārtējo reizi pasūta trīs mājas tālāk - atpakaļ uz Rātslaukumu, kur tā kā jābūt Rīgas Tūrisma attīstības birojam.

Tas beidzot skan pēc tieši tās organizācijas, kas man ir vajadzīga. Nu vismaz šitiem ļautiņiem tak vajadzētu uztraukties par tūristu ērtību Rīgā. Jocīgi, kāpēc Rīgas Domes infocentrs mani tur neaizsūtīja no paša sākuma?

Rīgas Domes mājaslapā riga.lv ir rakstīts, ka šī organizācija atrodas Rātslaukumā 1, tam laikam jābūt pašai Rīgas Domei. Ienāku Rīgas Domē, tur man liek izgriezt kabatas, jo apsargam ir aizdomas, ka man tajās ir paslēpts kalašņikovs. Nu neesmu jau (vēl) tik ļoti vīlies visā šajā sistēmā. Apsargs arī pabrīdina, ka te nekādu tādu tūrisma biroju neesot. Es tomēr izstaigāju visu ēku, taču tik tiešām velti. Telefons, kas norādīts riga.lv mājaslapā arī neatbild. Jauki.

Sarunā ar kaut kādu darbinieku noskaidroju, ka viss šitais garais penteris "Rīgas Tūrisma attīstības whatever" patiesībā ir liveriga.com, t.i. tas pats uzņēmums, kam pieder tūristu infocentri. Eju uz to infocentru rātslaukumā, kur biju pirms tam un kur man teica, ka viņi nodarbojas tikai ar informācijas bukletu izdalīšanu.

Meitene mani atpazīst un jautā, kas tad man vēl vajadzīgs. Pajautāju par to attīstības biroju, saka, ka jā, tie ir viņi paši, bet tas birojs atrodas Kungu 3, t.i. ceturtā māja Rātslaukumā bez Rīgas Domes, Melngalvju nama un vecā Okupācijas muzeja. Pabrīdina arī, ka tagad es iekšā netikšu, jo tur no trijiem līdz sešiem notiek svarīga sapulce, bet darba laiks beidzas piecos. No tādas bezkaunības pat aizmirstu pajautāt, kāda tad velna pēc mani neaizsūtīja turp no rīta, kad es biju par pus-dienu jaunāks un manas zoles bija par puscentimetru augstākas.

Saka, ka Varu nākt rīt no rīta, bet vislabāk ir pierakstīties pa epastu, jo savādāk es nemaz netikšu iekšā, - viņiem tur uz durvīm esot jāspiež kods un jānosauc vārds, uzvārds. Kā tad, šitādas pašas durvis ar podziņu bija Transporta departamentā un Valsts Valodas centrā. Rīgas Domē, re, bija pat apsargs ar visu metālmeklētāju, bet pat tas mani neapstādināja.

Labi, tātad es tagad līdz rītdienai eju mājās... bet pirms tam tomēr pamēģināšu nospiest maģisko podziņu uz šitā tūrisma attīstības biroja durvīm. Tur ir divas pogas, "administrācija" un "birojs". Nu esmu taču inteleģents, neiešu uzreiz uz administrāciju, izvēlos "biroju". Skaidra lieta, ka durvis tūliņpat atveras. Iekšā ēka izskatās šiki. Foršas marmora (?) kāpnes iet pa apli. Pa labi un pa kreizi ir dažādas durvis, pie tām ir dažādi uzraksti, bet nekur neredzu biroju. Durvis pārsvarā ir atvērtas, no visām pusēm skan smiekli un trauku šķindoņa. Acīmredzot, svarīgā sapulce rit visā sparā. Cenšos neskatīties tur, kur tas būtu nepieklājīgi un tik soļoju pa kāpnēm, meklēdams "biroju". To neatrodu, bet pēdējā stāvā pēkšņi no durvīm ar virsrakstu "administrācija" iziet kaut kāda sieviete.

Viņa nosaucas par valdes priekšsēdētāju un jautā, ko es te esmu aizmirsis. Mēģinu paskaidrot, ka man sirds sāp par tūristiem, kas nejauši iemaldījušies Rīgā un spriežot pēc viņu organizācijas nosaukuma, tā ir vispiemērotākā vieta, kur man griezties. Saka, ka viņas darba laiks ir beidzies un ka tāpēc nekā nevar palīdzēt, lai nāku kādreiz vēlāk. Pajautāju, vai varu nākt rīt, saka, ka nē, viņai visa diena ir aizņemta. Nevar arī nākamajā darbadienā - otrdien. Lai rakstu epastu, gan jau kaut kad nākamnedēļ varēs pieņemt.

Es jau šodien biju kādās piecās vietās, ja katrā būtu jāgaida pieņemšana, tad man uz to aizietu viss mēnesis. Saka, ka viņi ir organizācija, un organizācijās tā ir pieņemts. Saku, ka man ir svarīgi kaut ko panākt, nevis dabūt smuku atbildi. Atsaka, ka laikam tāpēc man šodien tik daudzās vietās atteica, ka esmu pieradis spērt durvis ar kāju. Es jau durvis nespēru, es tik podziņu nospiedu un pēc veselas dienas turpu-šurpu ir grūti samierināties ar to, ka nedēļu būs jāgaida pieņemšana (kurai es laikam jau varu paredzēt rezultātu). Minu, ka vēlos izvietot Rīgas karti transporta pieturās, saka, ka man jāgriežas uz Rīgas Satiksmi. Jautāju, ar ko tad viņi te nodarbojas, - saka, ka ar tūristu piesaistīšanu ārzemēs.

Nenēsāju jau rozā brilles un nedomāju, ka tik tiešām jebkurš pilsonis var paveikt mūsu valstī dajebko, ja tik viņam ir pietiekama motivācija. Tomēr man likās, ka tai ir jābūt citai lietai, ja šis pilsonis mēģina paveikt kaut ko daudziem derīgu un no kā neviens īsti necieš, pie tam, ja šis kaut kas potenciāli var piesaistīt ievērojamus naudas līdzekļus ne tik tālā nākotnē. Godīgi sakot, biju domājis, ka izvēloties tūrismu par sava mini-projekta nozari būšu kārtīgi noblēdījies, jo tūrisms Rīgai ir tik ļoti nozīmīgs, - protams, nevienam te nebūs pretrunas manam piedāvājumam? Acīmredzot, esmu kļūdījies.

Es tomēr pagaidām neplānoju atzīt Krisa priekšā zaudējumu. Meģināšu parunāt ar kādu Rīgas Satiksmes pārvaldē un tad vēl jāatgriežas pie šīs kundzes Tūrisma Attīstības birojā.

Izlasot jebkuru rakstu no mana bloga (ieskaitot šo), Jūs pārkāpjat manis veidotos licenzes noteikumus (kuriem Jūs esat piekrituši agrāk), tāpēc es paturu iespēju iesūdzēt Jūs par to tiesā ar mērķi atgūt man radītos materiālos zaudējumus.