Notiek mācību stunda baseinā. Nepieciešams peldēt no vienas puses uz otru. Ienirstu ūdenī un jau pēc sekundes saprotu, ka man ir bail, ļoti bail, tādēļ atkal gaidu malā. Un vēlreiz. Tāpat.

Mums nenotiek vienīgi sporta stunda. Patiesībā notiekošo stundu varētu drīzāk dēvēt par kultūras mācību jeb stilistiku, tiktiešām nezinu, kā. Taču pretīm peldēšanas celiņiem, kuros mēs atrodamies un izklaides formā peldam vai nepeldam, stāv divas dāmas un stāsta, kāds matu griezums ar kāda veida apģērbu labāk saskan, un kāds pavisam noteikti nesaskan. Es nodomāju, ka varētu beigt peldēt un koncentrēties uz lektoru stāstīto, jo tāda veida zināšanas varētu būt interesantas.

Taču daļu uzmanības novērš ūdens, no kā es vēljoprojām baidos.

Jā, man tiešām ir bailes no ūdens tāpat kā bailes no nekontrolējamām lietām un tilpnēm, kuru pamatni nespēju sataustīt. Psiholoģiska trauma.

Lektoru mācību es tulkoju kā nerakstītus meiteņu savstarpējās konkurences likumus un nežēlīgu kritiku pat draugu vidū. Protams, atainots tas tika tēlainā formā.

Man un puisim ar skaistām acīm ir jābēg. No viņa radinieka, vīriešu dzimtes laikam. Mēs skrienam un bēgam, un vienu momentu saprotu, ka jāslēpjas, jo maza mašīnīte uz riteņiem braukā turp un atpakaļ un mūs meklē. Darbība norisinās it kā brīvā dabā, bet patiesībā brīvā daba ir telpa. Tas ir, iedomu realitāte. Pelēka gaiteņa galā ir mazā trijstūra formas mašīnīte ar lodes veida galvu, melnām plastmasas acīm, divām mehāniskām rokām un diviem riteņiem. Gaitenis ir diezgan šaurs, un mums blakus ir neliels telpas paplašinājums, kur atrodas liela, bet ļoti zema gulta. Gulta ir padomju laika, diezgan pelēka un vienkārša. Pie tam slēpojoties mums jāslēpj arī savas materiālās vērtības. Man tādu līdzi nav, taču viņam ir laptops. Viņš paslīd zem gultas, sev blakus paslidinot arī portatīvo datoru. Es saprotu, ka laika ir maz, arī man jāslēpjas, taču es nespēju pakļūt zem gultas - pārāk šaurs. Tādēļ skrienu uz priekšu un ceru noslēpties aiz istabas staba.

Pēc mirkļa esam nokļuvuši mazā savrupmājā lauka vidū. Ārpus mājas ir piķa melna tumsa. Mēs stāvam mazā telpā ar dīvānu un lieliem, skaistiem logiem, kas sākas nedaudz virs grīdas un ir līdz griestiem. Māja laikam ir manas ģimenes māja, bet neesmu īsti pārliecināta. Tas ir, vieta, kur dzīvo mana māte. Taču šobrīd mājā esam tikai mēs divi. Pie logiem ir lieli, skaisti aizkari līdz grīdai - caurspīdīgi balti un sarkani. Saprotam, ka atkal jāslēpjas, tādēļ ātri cenšos aizdarīt logu ar aizkaru palīdzību. Cenšos aizvērt abus aizkarus, taču tie mazliet ķeras un ir grūti nosegt visu logu. Pēc tam, kad būtu aizseguši, mēs nogultos un slēptos aiz dīvāna, kas atrodas pie loga, lai no ārpuses mūs nerezētu. Izslēgt gaismas mēs vēl neiedomājāmies.

Es zinu šī sapņa psiholoģisko nozīmi.

Es jautāju Dievam, kur viņš ir, un blakus, kā izrādījās, man bija enģelis. Piegāju pie lielas, gaišas ēkas durvīm, ēkas, kuras augšstāvā mīt Dievs. Jautāju enģelim, vai durvis būtu jāatver man pašai vai viņam. Viņš teica, ka man. Atvēru durvis un devos augšup. Atceros, ka uzgāju aptuveni divus trīs stāvus, un tad pamodos. Mēģināju aizmigt un turpināt sapni - mēģināju ļoti, mēģināju vairākas reizes. Neizdevās.

Skaidroju šo sapni šādi: es vēlos kādu augstākstāvošu spēku, lai kā arī to nosauktu, kas man palīdzētu. Bet tad , kad es pēkšņi attopos, ka es neesmu viena, jo man nekad nekas slikts nenotiek, ka ir kāds augstākstāvošs spēks, kas man ir blakus, esmu priecīga, jo domāju, ka nu man palīdzēs, izdarīs manā vietā utt. Bet beigu beigās šis augstākstāvošais spēks vienkārši eksistē aiz manis, man apkārt, lai gan neko dižu nedara. Tikai parāda man to, ka visu spēju es pati.