LiveJournal for ruukkis.

View:Par lietotāju.
View:Draugi raksta.
View:Kalendāra skats.
View:Izlase.
You're looking at the latest 32 entries.

Friday, October 13th, 2023

Pulkstens:00:46
ir viens no dīvainākajiem naivumiem, kas pastāv, kad šķiet,ka par tevi rūpejas kāds tēls altruistisku motīvu vadīts. populārzinātniskajā valodā šādus naivuma objektus mēdz dēvēt par tā saucamajiem "dadijiem". Bet derīguma termiņš ilgāks par laiku kamēr tu atceries.tātad atcerēšanās ir bīstama!!! tātad - jebkura tēva figūra ir kaut kas tāds, no kā labāk derētu IZVAIRĪTIES kāpēc, jūs jautāsiet? Tāpēc, ka ar vienu roku cerības un sapņi tiek radīti, taču ar otru tie tiek ignorēti tik ļoti, ka atliek attapties savu bezjēdzīgo šķitumu telpā, izmisumā, un - un vai tēvs tik tiešām ir radītājs? tēvs ir pašradīšanas paškonstituējošs lielums, pēc tā, ka klausās pārāk daudz andrew tate un "bet tā kaija virs jūras lido"... iepiš sienā. Tādēļ seši mazi bundzinieki slīd kulakā vēl joprjoām!
1 jau ierakstīja | Varbūt tu ko ierakstīsi?

Monday, September 25th, 2023

Doma:Kaut kas par būšanu brīvam no tevis
Pulkstens:23:51
Dienas ir bijušas pietiekami spilgta uz mīlestības pilnas, lai es varētu beigt domāt par būtnēm, kuras nav man blakus, taču tas tā nenotiek. Draugu kompānija nespēj aizkorķēt manu jūtu cēloni, tas joprojām paliekot vienpatībā pārplūst. Tā vīrieša lieta turēt visu iekšā tik labi nestrādā kā gribētos. Var jau būt, ka es šajās vīriešu tehnikās esmu pārāk maz ietrenējies. Bērnībā jau baigais ņuņņa, varbūt nekas nav mainījies. Likās, ka daudz kas ir celts un sakostiem zobiem nests. Likās, ka tie visi smagumi uzaudzēs biezu ādu. Neuzaudzēja. Ir brīži, kuros vajadzētu just un atklāties citu klātbūtnē, tad tā biezā āda palīdz nejust, ignorēt, taču kad vēlos būt viens ar sevi, atkal daru muļķības un jautāju sienām vai patiešām tas tā turpināsies? Var jau būt, ka sporta zāle šādas problēmas ātri var izārstēt. Var jau būt, ka pēc vēlas sportošanas ir grūti iemigt. Kaut kā brīžiem sevi nepazīstu. Nezinu ko sev teikt, un pat nevēlos ar sevi runāt. Viņas arī nevēlējās, kuras vēlējas - man neinteresēja.

Pilnmēnesī, nakts vidū divas tumšas galvas no mutes spļāva sarkanus krustus. Tādus, kas ticīgajiem liek trīcēt, jo grēksūdze nebūs. Teiktais bija melots, patiesībā slēpās citas sejas. Pēteris atteicās pieņemt nelaimīgos, taču deva darbu un skaistus mirkļus. Jūrā septiņas kaijas gāja pret sauli, rītu sagaidīja vērojot salūtu. Gads pagājis kopš koks novīta, Herkulesa acīs nebija vērojama nožēla. Mūza apdalīja Tarantīno, arī pēdas viņš ilgi nav redzējis. 60 euro stundā teica L, tikai atradās Cēsīs. Arī Cēsīs atradās viena no galvām, matu šķipsnām izbalinātām. Novembrī alus garšos labāk nekā septembrī. Oktobri bezpajumtnieki uz ielām tik stipri nesmirdēs. Decembrī kurpes būs sāļas. Ceru, ka drīz būšu brīvs no tevis.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Friday, September 22nd, 2023

Doma:logi - krūtis - vārdu amnēzija - krūtis - logi
Pulkstens:16:27
Logi pievelk un neliek mani mierā jau no agras bērnības. Atceros, kad vecmammas dzīvoklī brālis ķēra baložus, taču es ar vectēva binokļiem lūrēju pretējās mājas žalūzijās. Reti kad sanāca redzēt garām noslīdam kādu ēnu, tomēr likās, ka ieguldītais laiks atmaksāsies divkārši. Nekad neatmaksājās, tomēr likās, ka atmaksāsies. Jau tad nekas nebija svarīgāks par kādu kailu krūšu pāri. Tad krūtis bija mistiska parādība, taču šī parādība spēja paralizēt cilvēkus un pat lika tiem karot. Krūtis, garām ejot, biju redzējis kādā filmā vai pieaugušo žurnālā, kas kiosku augstajā plauktā kautrīgi rēgojās. Taču tagad? Tagad ir jauns Zelta Laikmets - krūtis Vācijā kļūst "legālas", bērniem un jauniešiem, uzaugot, vairs nebūs jāpieredz krūšu deficīts. Nebūs vairs tas nejēdzīgais process, kas sievietes ķermeni padara par kaut ko tik mistisku, ka bieži vien tā kļūst par cilvēka definējošo ķermeņa daļu. Ne vienu reizi vien esmu dzirdējis, ka cilvēka galvenā īpašība ir krūšu izmērs, taču to vispār ļoti labi saprotu, cilvēku atpazīšana un vārdi arī ir tāda cilvēku muļķība. Protams, varētu vainot patriarhālismu kā visa ļaunuma cēloni, taču man šķiet, ka tomēr šis skaidrojošais iemesls būs tik ļoti nodrāzts, kad katrs, kurš izsaka šo argumentu tiek izolēts no sabiedrības. Labi, ka viltīgie ir izdomājuši plašākas kategorijas - kolēģis, radinieks, kursabiedrs, cilvēks. Tad vismaz var censties izsprukt neminot cilvēka vārdu vai ķermeņa daļu aprises, man gribas domāt, ka dažreiz tā ir sanācis izvairīties no liekas cilvēku iegaumēšanas. Lai jau cilvēki paši tiek galā iepazīstoties. Amerikāņu filmās cilvēkiem uz galdiem bija vārdu nozīmes, tas tā jauki šķiet, viņi vismaz atzīst, ka saprot vārdu amnēzijas notikumu. Amerikāņu filmās cilvēki iet pa ielu, melnādainie rūpējas par saviem bērniem un bezpajumtnieki neeksistē, protams, ka amerikāņu filmām nevar ticēt. Mums patīkot vārdus likt pie kabineta durvīm, tad tu pieej pie kabineta, kurā atrodas 5 cilvēki, izlasi visus vārdus, un tad nošaujies, jo tev taču pirms tam, tas, kuru meklē bija jāatpazīst visos iespējamos sociālajos tīklos, nedod dievs, ka tas īpatnis nav feisbukā, tad vajag kā Amerikā, ar stroķi apšaut visus, kuri šādi mums nodarījuši pāri. Kas par tiem logiem? Nu, tie ar knapi apģērbto ēnu īpašniecēm joprojām čakarē prātu. Sēžot lasu vai vismaz cenšos lasīt, perifērijā redzama ēna pazib logā, paskatos, nekā nav, turpinu blenzt ekrānā, atkal nozib ēna, atkal nekā nav. Tā tās ēnas mani čakarē. Var jau būt, ka tomēr es ieraudzīšu to krūšu pāri un varēšu justies stulbi.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Saturday, March 4th, 2023

Pulkstens:02:42
nu ir sūdi, resort paliek sentimentāls, tādus tekstus pilnīgi prieks lasīt. varbūt tas vecais romantiķis, kurš saka kā ir, tur dzīlēs joprojām atrodas. vismaz ļaujiet man ticēt. šodien bija pierādījums.

citādi, šodien kāds lasīja manu tekstu, tas skanēja patiešām citādi, man pat bija prieks vilkt līdzi saviem radītajiem vārdiem. tas tik bija notikums, skatīties, kā cilvēkiem pauris metas nost. viņi savācās, pamāja ar galvu un turpināja klausīties. man tas, iespējams, pārāk patika, bet ko lai es daru, kaut kur tā vēlme tikt sadzirdētam un pat dzirdētam joprojām sēž kādā smadzeņu rievā. viņš teica, ka ir vulgāri, viņa teica, lai turpina. kaut kā tā, bija diezgan patīkami, skatīties šajās acīs, kuras brīžiem meklē un brīžiem ieslīgst Tavā tekstā, manā. varbūt man piedos, varbūt nē, varbūt es varēšu rakstīt tā, ka uzreiz sanāk, visdrīzāk, ka nē, bet kā jau tika teikts pāris soļus atpakaļ, tad Jūs nebūtu gatavi tādam skaistumam, un tas ir ok.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Thursday, February 23rd, 2023

Pulkstens:03:48
kāds teica ka saule ir apaļa. tā gaisma, kas skar sit pa krūšu starpu brīžos negaidītos. mēs toreiz bijām divi tur starp niedrēm, tu jautāji - kur iet? - es murmināju - viņa vairs nešķiet tik apaļa.

tā pagāja gadi, tu raksti sevi baltās lapās - viņa nav tik baltas, vismaz ne manā ekrānā. brīdī šajā man tava bilžu kolāža šķiet nē tā kā vajag, kā sauciens saulē, kura nav vairs tik apaļa. var jau būt, ka tu esi tur... tur, tur tālienēs, vienmēr, gana tālu lai justu, bet ne gana, lai pieskartos. Tādā mērā sirds vienmēr salkst, salkst pēc neaizskaramā. Patiesībā, man, aksiomātiskaikāmamīte jūtas tā, it kā viņa būtu pretrunīgā novietojumā. Vienlaikus saspringtā atslābumā, vienlaikus piezemētā lidojumā. Bet, patiesībā, viņa maļas starp afrodītiski nopelnīto un Adoniski pieprasīto! Nedz viens, nedz otrs. Ja viens ir apgalvots, tad otrs sevi pieprasa. Ko ieskākt? Atbildes nav! Vienmēr cilvēces vēsturē ir bijis konflikts starp sirdī izsakāmo, proti, starp sirdi jeb dvēselisko un racionālo jeb prātā tveramo. Varbūt atbildes nav un tas ir okeij. Varbūt šo dihotomiju nevienam nav spēkos mērot. Varbūt Adonisam bija jāmirst kuiļa dūrienā, varbūt Afrodīte mīlēja Adonisu tieši tāpēc, ka viņš bija gatavs tikt kuiļa pārdurts, man tas liekas baisi, bet varbūt es esmu gļēvulis, varbūt būtiskā mīlas afirmācija ir nāve, nevis tās simulācija, bet gan vulgāra un groteska nāve, proti, nomiršana sava transcendentā ideāla vārdā. Dienas, gada, dekādes, gadsimta, epoha beigās atbilde ir vienmēr bijusi - huijzin - ,un tā es arī vēlos noslēgt šo sirds rakstu, ar treknu un godīgu HUIJZiN!

34 reizes es minēju Tavu vārdu savā prātā. tikai tavs vārds mainīja savu formu 34 reizes. vienreiz redzēju tevi tā, ka man šķita, ka vēlējies apģērbties. tik, nebija ko ģērbt, un vispār, nelikās, ka es tā skatījos. tev jautāju - saki, bet... labi, mēs skatījāmies zvaigznēs, kuģos slīdošos, cilvēkos ejošos. bet Tās zvaigznes vienoja mūs kad nebijām tikušies. Atceries? es tev taujāju - vai tavos grādos arī ir tie lielie rati? neatbildēji. tu prasīji vai man ir auksti? neatbildēju. tā mēs blenzām tumsā un nevarējām tvert to cilvēku būšanu, bet, bļāviens, tur kaut kas bija. Tā mēs to cilvēku būšanu tur atstājām. atceros, ka stāvēju akmens augstumā, šķūņa kores augstumā, es biju piedzēries un tu atzinies. Mātes vīns toreiz skāra lūpas tā, kā es tavējās toreiz tajā vārtrūmē. dziesmas tās, tev piesaistītās, joprojām sit pa pauri - to, kurš tavu seju nespēj vairs saskatīt - es nerakstītu jums to, ja zinātu, ka lasīsiet šo!

kaut kas par tiem nedzimušajiem bērniem.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Saturday, February 18th, 2023

Pulkstens:19:23
Pizģets tā pateikt, Aivar! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!! - varbūt nākamreiz sanāks labāk. varbūt nākamo reizi nevajag.

citādi, bija prieks redzēt cik ļoti labi iet meikapu uzņēmumiem, tie kas tirgo tās smēres, es arī apsolījos nopirkt iztērēto kārtu. gan jau slikts solījums sanāca.
tie baltie punktiņi visiem zem acīm!! Skat, es neizskatos gluži tā, kā pārējie! Skat, es arī nerakstu kā pārējie. "special" ir mans otrais vārds. Mani pārdzīvojumi ir tik vienreizēji, es esmu šī romāna galvenais varonis. Tu noteikti nesaproti kā tas ir, kā tas ir justies tik autentiski un just. nē just notieikti tu nemāki, tu neesi spējīgs just [vismaz tā kā es]. Starp citu esmu baigā sieviete-dieviete, tikai mans ceļš ir labākais. Ja man būtu vairāk pārliecības un drosmes, es vienkārši būtu pārāk laba, un pārāk neievainojama šai pasaulei. JŪSU DĒĻ ES ATSAKOS NO SAVA POTENCIĀLA, JŪS TO NAVARĒTU IZTURĒT. Es izvēlos just un ciest, tikai lai pietuvotos Jums. Zemniekiem [tie, kuri mīt uz zemes]. Aristokrātiskām dāmām piestāv ik pa laikam noģībt. kā dziedāja Igo vienā dziesmā, "Atnes man ūdeni!", vai ķiršu sulu. Parupējies par šo neiro-netipisko vājo, viegli salaužamo būtni! Tā, redz, ir tā īstā mīlestība! Tas, ka es esmu tāda, ka par mani nevar parūpēties, padara mani MĪLAMU. starp citu, stipras sievietes neviens nemīl, zinājāt? nemīli sevi pašu, tad tevi mīlēs VISI. Lieciet aiz (un iz) auss un ausī!

Bet, klau, Aivar, pamēģini atslābt un atrast sev kādu ģībstošu dāmu, tad Tev nebūs laika domāt par cīņas un uzvaras mēsliem. Tavs vienīgais karš, kas ir jāizcīna, IR iekšējā konflikta risinājums, ielūkojies rūpīgi - viņpus SAVA bikšu rāvējslēdzēja. tur kāds tumšā peklē izmisīgi kliedz, saucot mājās.. pēc sava saimnieka! Varbūt nākamreiz sanāks labāk, bet varbūt tomēr nākamo nevajag.

am i right or... am i right
Aufklarūng bitchees. All the Auflkērung UP.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:colab @kauniigaahimera
Pulkstens:18:35
...
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Tuesday, February 14th, 2023

Doma:kustoties augšup (nav sponsorēta reklāma)
Pulkstens:04:58
Music:augša - betona džungļi.
ascend (v.)

late 14c., "move upward," from Latin ascendere "to climb up, mount," of planets, constellations, "come over the horizon," figuratively "to rise, reach," from ad "to" (see ad-) + scandere "to climb" (see scan (v.)). Also in 15c. used with a sense "to mount (a female) for copulation." The meaning "slope upward" is from 1832. Related: Ascended; ascending. An Old English word for it was stigan.

Jauki ne? Atliek pielikt galotni um, un zbis, biedrības nosaukums gatavs. Mēs būsim tie, kuri sabiedrību vilks ārā no elles dzīlēm. Mēs, te augšā, esam tie celmlauži, tie sabiedrības sargi. Paskaties. Lūk, skaties, kā mēs te stalti stāvam, melnbaltās bildēs, jo krāsas ir priekš lauķiem, nē, mēs neesam provinciāļi, mēs esam augstprātīgie labās gaumes pārstāvji, tikumnieki [zini teicamnienkus?]. LŪK, kā mēs glābjam Latviju no ekonomikas, gara un sociālās situācijas pagrimuma. Mēs parādīsim kas ir kā un ar ko kā. BļāVIENS [AaaaaAAAaaa!], LUK, mūsu apgaismotie mecenāti, kuri dod līdzekļus, tā pat vien [jo laba sirds], no Islandes, Lihtenšteinas, Norvēģijas, lai mēs celtu šo valsti augšup - tā ir atmoda3[kubā]. LŪUUUUUUŪŪK, Mēs ar dizaina domāšanas metodēm pētījām jauniešu pilsonisko līdzdalību [dizaina domāšanas metodes???]. Tagad esam viedi, nāksim klajā ar savām atklāsmēm, pa tiešo no ētera un 13.-18. gadīgo prātiem.

LLLLLLŪUUUUUKKKKKK, prezentācija: Karo4e, mēs apstaigājām 1000 gudros, jā, dīvaini apaļš skaitlis, bet reklāmā mācīja, ka labāk likt skaitli 999, nomīzām no kristiešiem un mineļiāļiem. Labi, tātad mēs atklājām, ka tīņiem neinteresē iesaistīties pilsoniskajā līdzdalībā, viņiem vairāk interesē stundām ilgi spēlēt Fortnite. Fuck, kurš to būtu domājis? Laikam nav tik gudri, jāizglīto. Karo4, tas ir nākamais solis - ai goč jou. Nauda mums jau ir iedota, lai mēs visu mainītu. Citiem vārdiem, izglītosim mazos provinciāļus, arī jauni "satori" lasītāji mums noderētu, galvenais, lai "telos" kretīniem netiek neviena. Tādēļ uzticieties, dodiet vairāk finansējumu, lai mēs, bezkrāsainie Promoteji, varētu politiski atpalikušo jaunatni ievirzīt uz pareizā ceļā. Papildus šim pētījumam mēs devāmies uz pansionātu pareizi ievirzīt mūsu vecvecākus, izcēlām viņus no alas gaismā [tas tik bija skats]. Paši, protams, negājām pie rozīnēm - tam domāti brīvprātīgie plebeji.

Tātad, secinājumi - dodot mums naudu, lasot "satori", jūs visi palīdzat Latvijas ekonomikai, garam un sabiedrībai. Lūdzu, turpmāk turpiniet tā pat. Pīīiis out!
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Monday, February 13th, 2023

Pulkstens:00:01
Stulbi iepriekšējā naktī savstarpēji turēt vienam otru, klausīties elpā, tad nākošajā naktī ignorēt to. Tas laikam tāds liktenis būt stulbiem.
Rakstīšu citreiz par acīm, šovakar jābauda melanholija.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Saturday, February 11th, 2023

Pulkstens:00:26
Gribēju rakstīt dzeju, bet nebija kam un ko. Rakstītais vārds tika meklēts grāmatās, kas nav izlasītas, un skatienos, kuri ir klātesoši, bet vairās. Bija viens acu pāris, viņš izcēlās citu starpā, bet šīm acīm bija bail, viņas ārpus zinātkāres un apbrīna nevēlējās doties. Tas laikam ir saprotams. Bija cits acu pāris, kurš mani joprojām apciemo miegā, bet viņas skatiens bija tik vēss, kā rokas, no sniegavīra meistarošanas. Jā, zinu, metafora nebija labākā, bet neko neteicu par labas dzejas rakstīšanu. Mēs te bijām divdesmit cilvēku, visi blenzām telefonos. Stulbi. Pietrūkst tie acu pāri, pat garāmgājēju, kuriem rakstīt, bet laikam atliek rakstīt vien ekrāniem. Kā lai padara šo manu lietu par mūsu lietu? Varbūt ekrāni sapratīs, ja acis vairs neskatās virsū. Var jau būt, ka jāmet tā poētiskā maniere pie malas un jāraksta kā normālam cilvēkam, par zupas taisīšanu, par geju lietu, par sabiedrības vērtību sabrukšanu, par pošu vardarbīgo sistēmu, par cilvēku neziņu, par cilvēku ziņu, par...

Varbūt jāmet pie malas.

Bet mūzika joprojām skan, klavieru taustiņi sit pret stīgām un liek vibrēt kaut kam, kas dziļi dzīlēs vibrē līdzi. Vai klavieru taustiņiem, tikai, tādā prasme? Jā, šī metafora arī neder. Tā pat nesapratāt. Nav tā mūsu lieta... Bailēm no nāves? Vientulības garša? Neziņa par nākotnes iztiku? Nē, laikam nav mūsu lieta. Dzert daudz un normalizēt seksu - nē, to nišu jau aizņēmis papardes zieds. Var jau būt ka, neviens nav rakstījis salkanu dzeju par virtuves logu un cigarešu dūmiem, par savas sievišķības apzināšanos šajā cigaretē un pusizdzertajā vīna glāzē. Bet man to pielūdzēju nav tik daudz, kuriem tos cigarešu dūmus un lūpukrāsas nospiedumus veltīt, lūpukrāsa arī īsti nekad nav piederējusi. Bļ, varbūt jānopērk. Varbūt jāiet gulēt, bet man arī šķiet, ka šodien gulta būs par šauru.

Varbūt man kādreiz sanāks to mūsu dzeju uzrakstīt.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Thursday, February 9th, 2023

Pulkstens:20:19
Man likās, kas es nodarbojos ar vārdu salātu meistarošanu, bet joptv tas teksts ir kaut kas ambivalents.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:ruukka un aksiomātiskāsmamītes kololaborācija
Pulkstens:02:32
mēs satikkāmies divi, nodirsām "sabiedrība bez pasaules". aksiomātiskāmammīte izvēmās, bet mēs turpinām diskursu. Šodien sarunas klāstā bija nesapratne par jauno būtņu kvalitātes standartiem un esošajiem viņu sapņu piepildījumiem. Esi stalts, valdi, bet sargi maini. Nokārto visas manas vēlmes, bet esi pietiekami attālināts objekts, lai es varētu stāvēt no malas un iekārot tevi.

Kā jau Ruukis minēja, es tikko izvēmu vismaz pusotru litru ar alu, bet, kā jau otrā Rukkaa propozīcija izskanēja, polemika turpinās. Rakstīt par dzīvi nav tik viegli. Varbūt tas ir labs temats kam pievērsties - autentiskai rakstībai, proti, tādai, kas ir par dzīvoto. Kā to darīt? hui zin. Laikam vienkārši jādara, jāmet laukā. Man, tas ir, aksiomātiskajaimammītei, šķiet, ka būt godīgam pieprasa drosmi. Reiz grieķi to sauca pa andre. Varbūt tieši tas ir tas, kas mums trūkst. Nevis banāla maskulīna drosme, nevis drosme, kas sniedz mums arsenālu iet atdot savu dzīvību kāda politiska ideāla vārdā, bet gan drosme pateikt to, kas biedē pašu rakstītāju, pašu autoru. Tādu drosmi, manuprāt, ir grūti noķert. Varbūt, savā mērā, tāda drosme ir drīzāk salīdzināma ar lēcienu aukstā ūdenī. Lēciens aukstā ūdenī vienmēr šokē pašu lecēju, tas nekad nav komfortabli. Labsajūta seko tikai pēc akta. Šādā rakursā drosme stāv tuvāk brīdim pirms lēciena, nekā pēc tā, jo drosme taču ir vajadzīga lai lēktu ūdenī, nevis lai tajā iekristu.

Tā arī pagāja laiks divvientulībā, skatoties vienam otra acīs. Mēs bijā četri pie viena galdiņa. Palikām divi dīvainu motīvu vadīti, vieniem sejā bija rakstītas izsalkuma slāpes, otriem atvadu glāsti. Vai tas bija vientulības izsalkums, kas aicināja tikties, hujzin, bet likās skaisti tā pat. Muzikālajā fonā dzied par šķiršanos, bet šķiršanās pieprasa no sevis daļu ko dot. Man šīs daļas nav, un labi vien ir, jo es mīlu šo debīlo kolabarāciju, kas piespiedu kārtā jums tiek dāvāta kā dāvana skaistākā. Smeļaties iedvesmu mauku bērni. Gaidu tekstus skaistākos, tos, kuri smeļas no iekšām, nevis ārēm. Var jau būt ka vulgārums šajā ierakstā prevalē, bet pohuj, tava mamma sapratīs!
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Wednesday, February 8th, 2023

Pulkstens:00:11
nelec no biksēm ārā, es gribēju tikai kaut ko uzrakstīt!
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Tuesday, February 7th, 2023

Pulkstens:23:06
Gribēju rakstīt šo ierakstu trešo reizi, bet nekas paurī bez uztraukuma un stresa neatrodas. Palīdzēja trīs ali un laiks ar čomu. Atcerējāmies par tām bezmērķīgajām klaiņošanas dienām, tad viss bija vienalga un spļaušanas tehnikas atstrādāšana bija galvenais uzdevums un atbildība, jo normālam čalim precīzi spļaut vajadzēja iemācīties. Kādēļ tagad nevar nodarboties ar izdzīvošanas treniņiem rajonā? Tādēļ, ka atrodoties uz vecajām takām, minot tās beidzamo reizi, ir jāatceras viss izniekotais laiks par kuru tagad ir jāmaksā ar savu klātbūtni, tikai tādēļ, lai kliedētu vientulību un skatītos kādai būtnei acīs, un ticētu tam, ka viņas elpa liks just kaut ko. Es biju Tas čalis, kurš izšķiroties no pirmās mīlestības bija pazaudējis visu jēgu dzīvei, jo biju būvējis visu savu būtību apkārt  savstarpējās saticības uzlabošanai. Protams, ka man nesanāca, es biju, un esmu joprojām, egoistisks deģenerāts, kuram bija nospļauties  [vismaz eleganti] uz apkārtējo pasauli, lai kas tā tāda būtu un kur tā atrastos. Problēma bija tā, ka nevis es biju pazaudējis jēgu, bet nekad īsti to nebiju meklējis. Ikdienas laiks tika aizpildīts ar pāris "cienījamiem" nācijas kultūras veicināšanas darbiem. Viss pārējais laiks tika veltīts hedonisku vēlmju apmierināšanai. Tā bija un ir joprojām melošana gan sev, gan citiem. Cenošoties atvairīt jebkurus vērtējošus skatienus ar to, ka man ir plāns, cēls, tik cēls, kā nevienam, bet saknē tā bija milzīga vienaldzība pret visu esošo. Melot arī sanāca citiem tik labi, ka pats noticēju tam debīlajam [ne medicīniskā nozīmē] plānam, ka var tā vienkārši dzīvot, darot to, kas patīk.

Domājot par saknēm, kas ir dīgušas šo vērtējošo skatienu nicināšanai, es atminos iespējamo ainu. Kādreiz, pamatskolā es biju biežs administratīvo sēžu apmeklētājs, kur aicināja vecākus, lai disciplinētu neaudzinātos pilsoņus. Manai mātei bija noriebies attaisnot manu vienaldzību citiem pieaugušiem cilvēkiem, viņa vairs uz sēdēm negāja. Telpa bija šaura, es vienmēr stāvēju durvju ailē, apkārt sēdēja mācībspēks, kas pārsvarā sastāvēja no nelaimīgu un noguruša dāmu kolektīva. Tur bija viens kungs - mājturības skolotājs, viņš bija pirmo gadu sācis strādāt mūsu pamatskolā. Viņš vienīgais ik pa laikam centās iespraukties disciplinārajos uzbrukumos, kas bija vērsti pret mani. Es biju viens no retajiem, kurš viņa stundās neizturējās pret viņu pazemojoši, jo tas man baudu nesagādāja, es redzēju, ka viņam ir grūti tā pat. Man arī patika savā nodabā ņemties ar attiecīgo rokdarbu uzdevumu, kas mums bija uzdots. Vienreiz administratīvajā sēdē viņš izteicās:" Mini-Rūķis taču ir labs cilvēks, viņam vienkārši ir jādod iespēja un jāpalīdz viņam mācībās." Uz ko viņš saņēma atbildi no mācību pārzines, kura iespējams bija viena no pirmajām vīrsievietēm Latvijā: "Būt par labu cilvēku nepietiek, viņš ir jāsoda nevis jāmāca." Man jau tad bija bieza āda uzaudzēta, bet man šķiet, ka ar šiem vārdiem viņa manī kaut ko salauza. Es ticēju, ka tomēr es esmu labs cilvēks, tomēr nē, es biju zeks viņas acīs un viss ko viņa vēlējās ar mani darīt ir vardarbīgi sabiedēt, lai es nemaisos viņai vairs pa kājām. Iespējams viņa iesēja manī spītību, kas, protams, izplauka - ne par velti, Viktora Lapčenoka "spītība" ir joprojām viens no maniem mīļākajiem gabaliem. Spītība bija mans biedrs nākošajās sēdēs, un tas bija ļoti iedvesmojošs biedrs, lai varētu veidot opozīciju pret pieaugušo varas aparātu. Tajās dienās es patiešām pāris zekus iepazinu gan topošos, gan nesen iznākušos.  Ikdienišķa vardarbība un eleganta spļaušana bija neatņemama ikdienas daļa. Ja viena sabiedrības daļa tevi atraida, tad cita savu vientulību kliedēs tavā kompānijā, jo viņu skatiens arī ir spītības pilns. Mani iepriekšējie rajona varmākas pieņēma mani un es kļuva par daļu no bara.

Kas ir atlicis no tām naktīm? Kuras tika pavadītas zvaigžņu gaismā un pilnīgā pimpī. Bieza āda, spītība, atmiņas un nožēla par savu vienaldzību.
1 jau ierakstīja | Varbūt tu ko ierakstīsi?

Thursday, February 2nd, 2023

Pulkstens:21:35
Interesants brīdis dzimuma un dzimtes bias(aizspriedumu) vai sociālu konstruktu sakarā, ir tad, ja mēs pieņemam šo apgalvojumu par patiesu, un aizmirstam vīrietis/sieviete kategorijas egalitārisma labad, tad feministu ietekmīgākais rīks - statistika, nogrimst, izlaižot savu pēdējo burbuli. Kāds protams varētu apgalvot:'Nē, Rūķi, feminisms nav tikai par sievietēm!', tad derētu norādīt aktuālos materiālus, kas parādās publiskajā telpā - https://satori.lv/article/vai-feminisms-ir-aizgajis-par-talu. Jēdzīgāk šķiet problēmas risināt plašākā mērogā, nevis vīrieši sit sievietes kategorijā, tad arī nebūtu visa šī Prokrusta gultas dzimtes/dzimuma problēma (kā nu kuram tā ir problēma). Statistiskie argumenti, kas nāk no socioloģijas vai antropoloģijas, paši par sevi ir kaitinoši, bet dzimuma kategorijās balstīta statistika pievieno papildus līmeni kļūdām. Būtu jauki, ja tiktu iznīcināta visa šī nejēdzīgā metodoloģija, tad nevajadzētu lasīt garus bukletus, ka viena grupa sit citu grupu, bukleti pārvērstos par vienu vārdu - nesit. Tomēr ir izņēmums - sist var tikai gultā, ārpus tās? Kategoriski nē! Dod brīdi un arī gultā par katru pārprastu mikroagresiju vajadzēs kastrēt, pareizi ir, nav ko, tāpat esam par daudz un pārāk balti, ne? Varbūt jāsāk kādam jau rakstīt - Vardarbības etiķete gultā! vai Vardarbības ētika pieskaroties? Anyway, droši, izklausās pēc slaucama pasākuma, arī aktuāli, ne? jā kāds ir jau izdevis kaut ko līdzīgu, lūdzu komentāros!

gribēju arī atbildēt uz peņa - āmura metaforu. patiešām! ja ir plaušas, tas taču nenozīmē, ka ir jāstaigā un jāizelpo viss gaiss, kas ir pieejams. proties un neelpo!
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Sunday, January 29th, 2023

Pulkstens:01:14
Šī bija pirmā diena, kad smadzenēm varēja dot iespēju atgūties. Dramatiskais tonis tikai tādēļ lai justos labāk par izdarīto, jo nav īsti par ko justies labi. Nezinu vai pienāks diena, kad lasīšu savu tekstu, un man būs prieks par padarīto. Varbūt nav lemts - es citās "mākslās" biju spīdējis, gandarījums par savu darbu lai paliek tiem talantiem, kuri šo rakstības mākslu kopj no bērnu kājas, tiem, kuri pārliecināti izelpo katru teksta rindiņu, tiem, kuriem cilvēki lasot tekstus māj ar galvu, nevis saka žēlīgus komentārus.

Daudz tika izdzerts pēdējās dienās, nav brīnums, ka nauda beigusies - nēee, vainīga ir inflācija, nevis mana vēlme nodarboties ar ezotērisku huiņu, labi, tā arī protams ir vainīga, bet man vairs nav iespējas nestrādāt, varbūt tomēr jāmet viss mierā, jāatgriežas melnstrādnieka kurpēs, un jāatgriežas pie vecās labās ikdienas darba rutīnas - slīkt savā cinismā. Labi, nomierināšos.

atkal par sevi rakstu, idiots. šādas lietas lai paliek manā tekstu kaudzē, atvainojos par nelūgto atgriešanos un egocentrismu. Citkārt, cibas teksti joprojām liek smaidītī - paldies jums! Ilgi nesastaptā/aizmirstā, lētu afektu piesātināta cilvēku drāma, kas ir caurvīta ar egocentrismu, ir pielipusi. Te ir pāris dzīvi cilvēki, kuri jūt un cenšas būt atklāti, varbūt tā ir mana morālā vakcīna, es protams nevēlos lai mana 16. gadīgā vagīna cieš, bet varbūt tomēr palīdzēs, nevis sapīsīs vairāk, un cilvēks jau tik viegli nemaz nevar sapisties, varbūt tikai ar citu palīdzību, labi, var, ļoti viegli cilvēks var sapisties. Tas cilvēku sabiedriskais teātris piš prātu, viņa viņu mīl, viņam ir vienalga, viņš viņu, viņu, viņu mīl - viņas viņu atpakaļ. Es stāvu no malas un skatos, dzerot savu aliņu, drusku pabučoties arī sanāk, bet bļ, kaut kā stūlbi, ja bučošanās ir dažiem cilvēkiem intimitātes zenīts. Es protams esmu anieidžisma baltais bruņinieks, mana gultas amplitūda iet 8 gadi +-; es protams neesmu nekāds rekordists pat savā burbulī, bet kādam taču vajag normalizēt šo huiņu. Protams ar seksismu arī nevaru atļauties nodarboties, tas tikai privileģētiem sanāk, varbūt kādreiz. Aizvēršu acis un cerēšu, ka drāziens beigsies.

/lai miers uz zemes.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Wednesday, September 28th, 2022

Pulkstens:15:56
no feminisma līdz ekorevolūcijai - Sīsifs turpina stumt akmeni

Vai kādam ir kāda nojausma par zīmēm, kas norādīs uz to, ka patriarhālisms ir sagrauts? kā tās izskatīsies?
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Pulkstens:11:52
Music:Māsas ēnas.
Šī ir nākošā agnostiķa tēvreize svētajam garam. Mīļo Pēterīt, visuresošais Dasein, palīdzi man risināt šo bargo līdzpilsoņu problēmu. Viņi šķietami ir apmaldījušies. Savus lēmumus viņi pieņem balstoties domās par to, ka ideoloģija ir taustāma lieta. Kā tad cilvēciņš var tikt pie šīs taustāmās lietas? Droši varam teikt, ka nevar, jo eidosu taustīt šķietami varam tikai smagu narkotiku reibumā. Latvija arvien nevarētu atļauties kādus MkUltra festivālus, tādēļ šādas idejas, domājot par sabiedrību, varam aizmirst/nosist. Protams, vienmēr ir taču lidmašīnu izmeši, bet šaubos, ka kāds būtu tāds altruists, kurš tik dāsni dalītu skābi - var jau sapņot. Atmetot narkotikas, kas mums atliek? Tie paši smerdeļi, kas cīnās par to, lai nesmirdētu un atrastu citus līdzīgus smerdeļus, kuri smako radniecīgi. Jūs jautājat:" Rūķi, bet kas tad vainas mums?" Man atlik piešķilt pēdējo cigareti un pamācīt jums neticīgie:"Problēma ir tajā, ka kopojoties savu smaku pazaudējat un sākat smirdēt vienā tonī!" Ko tas nozīmē smirdēt vienā tonī? Tas nozīmē kļūt par kādu Levitiāna[ne prezidenta - aizej izgulies] sastāvdaļu, aizmirstot par sevi. Tas jau nebūtu slikti, bet diemžēl tādi Leviatāni staigā vairāki par vienu mūsu zemīti. Viņi savā būtība ir tikpat skaisti, kā vidējais latvietis. Respektīvi, himēra, tā rodas no būtnēm, kuras ostoties pēc radniecīgās smakas tai dod dzīvību. Piemēram varu dot divus īpašus Levitiāņus, viens sauc sevi par Liberastu, otrs par Konservētāju - šie smako visvairāk. Levitiāna daļiņa[piem.:Krūtsgals] lepni identificējas ar visu kopu, lai saglabātu savu bara aromātu, viņi visur cenšas attiecīgi smakot, lai cilvēki nepārprot, lai cilvēki zina, kāds spēks aiz viņa stāv. Bet spēka vietā, aiz šī krūtsgala stāv tādas pašas nezinošas ķermeņa daļas, kuras beidzot ir tajā "stilīgo" bariņā - ja viņam jautā: "Klau, kādēļ tev gribas ierobežot gejus vai potēt bērniem hormonus?" atbilde parasti iekļauj, neglītā Levitiāna ģīmja izkļaušanu:"Nē, nē es neesmu galējāis, es vairāk tiecos pēc centra." Bet kā, vai tad sanāk kropls Siāmas dvīnis? Vai pūķis ar divām galvām? kas šajā gadījumā ir centrs? Varbūt tomēr nevajag identificēties, kā trūdoša ķermeņa pārstāvim? varbūt nevajag citus kategorizēt šajās trūdošajās būtnēs, ja neviens to nav jautājis? Tā stūlbākā lieta ir tajā, ja kāds vēlās tomēr identificēties ar kādu smaku, tad nevajag šo smaku padarīt par smaržu. Tāpat nevajag iedomāties, ka šīs kategorijas ir aprioras un nevar būt tā, ka ir citādi. Saprotu, ka bez šīm kategorijām ir grūtāk orientēties, bet varbūt tomēr ir vērts pamēģināt domāt? Zinu, grūti, bet pamēģini nolikt to Tiktok laika zagli un pazīmē uz lapiņas. Varbūt tomēr atskārtīsi, ka tā tāda debīla lieta identificēties ar bināru sistēmu, bet teikt, ka šīs sistēma nav bināra.

Mīļo Pēteri viņi taču paliek tikai vairāki, viņiem šķiet, ka viņu komanda uzvarēs, bet viņi diemžēl nesaprot, ka smako, tā, ka drēbes smird. Tādēļ spēles tiesneši pakārās parīs gadsimtus atpakaļ.

Saprotu, ka naivi domāt, ka visi citi smird, bet es, te, retais stāvu maliņā. Man jau arī gribētos piedalīties šajā futbola spēlē, bet tomēr man tos dupšus negribas čamdīt labas tradīcijas pēc. Tās tradīcijas lieciet, tur, savās trūdošajās miesās un atpišieties. Pasaule ir vientuļāka nekā jums patīk, saprotu, bet tādēļ nevajag piesārņot to ar visādām neesošām iedomu būtnēm, lai kliedētu vientulību.

Labots: Dīvainas sakritība - https://www.punctummagazine.lv/2022/09/28/iedomato-kopienu-realisms/ šodien publicēts, laikam Dasein šodienas vibe. Relacionāls fenomens - he he
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Tuesday, September 27th, 2022

Pulkstens:19:23
...
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:Debilizācija
Pulkstens:16:30
Pēdējā laikā interneta dzīlēs ir atrodams relatīvi jauns raidījums - "Dž. Spot", ko vada pats Džilindžers. Šo viņa gara darbu var pieskaitīt pie "Privātās Dzīves" satura tipiem. Kaut Džilim patīk uzdot interesantus jautājumus, kas bieži vien atklāj cilvēku būtības, kas patraucē sabiedriski pieņemtajām mietpilsonības normām. It īpaši šajā skaistajā pirmsvēlēšanu laikā - kaut tas būtu biežāk, bet lai jau; Džiļa viesi ir vairāki deputāti. Tomēr ir brīži, kad var redzēt, ka raidījums ir ticis sagriezts, bet tomēr starp viesiem bieži vien atklājas visādas stūlbības un patiesības, kas izspraucas starp viņu centieniem noturēt savu publisko stāju. Pēdējais - vakardienas viesis bija God. Gobzems. Tas tik bija skaistums, kā cilvēks cenšas pierādīt, kādēļ nevajadzētu par viņu balsotu, jo viņam vienalga, un deputāta darbs ir pats garlaicīgākais. Cilvēks, kurš apgalvo, ka ir labākais PR speciālists, dara visu, lai par viņu nebalsotu. Viņš parāda, ka poltiskas nostājas viņam nav, jo nav vērc. Var jau būt, ka ķer cilvēkus uz muļķa, lai par viņu vilktu mīnusus, kaut jebkura spekulācija šķiet nejēdzīga viņa sakarā, jo viņa elektorāts patiesi šķiet atpalicis. Viņam sanāk filigrāni izmest dziļi pretrunīgus viedokļus, lai tik kādam sanāktu kaut kur pieķerties. Pārņem sajūta it kā klausītos astrologu, cilvēkiem taču patīk, tas arī pierāda cilvēku spēju ticēt muļķībām - parasti, jau tauta pieķeras tām lietām, kas apelē tieši viņu īpašajām un oriģinālajām dvēselītēm. Es piemēram esmu tas "veco dvēseļu" pārstāvis, mani ar šādām muļķībām nepierunās, labāk veros citur.

Oho, Dienas Bizness intervija! Konservētie, God. Bordiāns priekšgalā. Jā tur tās tradicionālās vērtības šķiet laba drēbe, ne? Paņemsim kā etalonu pašu līderi. Viņa atbildēs izskan viedoklis, skaidrojot savu valdības impotenci, kā jau ierasts, pie visa vainīgi ir okupanti, bet tieši tagad, viņa valdīšanas laikā, viss sākt plaukt. Viss bija slikti, tagad mazāk slikti. Viņam esot jauns ekonomiskais plāns 10x10 [ 10 gadu laikā sasniegs vietu starp top 10 EU valstīm labklājībā] - idejiski apšaubāmi, bet prieks par romantisko perspektīvu, tikai bailes par to, ka romantisms ir jāatstāj māksliniekiem. Drošība [kuriem? tie kuri ies šaudīties?], nākotne [kuriem? tiem, kas skaitīs piķi?], vērtības [jā, vecie labie rusofobija un homofobija, aizķērušies no NA laikiem] - ir galvenie partijas pīlāri - skaisti, ne? Intervijā viņš saka: "Krīzes apstākļos mums sanāca pierādīt, ka šī termiņa valdība spēja pierādīt, konsekvenci pieņemtajos likumos" - jā, konsekventi kā sapisties - to viņi parādija skaisti. Parādās jauns termins: deokupācija; tāds bīstams liekas, bet labi, atokupēsimies. "Latvietim, Latvijā būs sajūta, kā mājās!" - zini, tas laikam neizklausās pēc atokupēšanās, bet esošā status quo stiprināšanas. Neesmu pārliecināts, vai esam tādā labklājības posmā, ka mums ir dikti, ko konservēt. To parāda jaunieši, kas uzspļauj valodai morfējot to [es viņu starpā], bet karodziņam rudenī ir jābūt! Stilīgi taču. "Latvijā bezdarbs ir mazs [..] lai risinātu inflācijas attīstību jāatīsta uzņēmumi, lai cilvēkiem būtu kur strādāt." - ahh, tu taču neseko savai pasakai līdzi. Laikam jau dikti sarežģīti visu zināt. "Energokrīzes problēmu sanāks risināt 2-10 gadu periodā." teica Bordiāns pasmaidot. "Pašlaik virziens, kā valdība risina šos jautājumu man šķiet nepareizais." - te patiešām vajag komentāru? Skaidrs, ka viņa virziens, kad viņš tiks ievēlēts valdības vadībā būs labāks. "Kas notiek ar būvvaldes birotikrātisko problēmu Rīgā?" Viņam uzdod jautājumu raidījuma vadītājs. Šis atbild:"Pilnīga debirotikrātizācija." Debilizācija drīzāk. Bordiāns sēžot blakus Šlesceram[bail par viņu pat domāt, viņs ir tas bubulis, kurš slēpjas zem gūltas un biedē domājošos] Lampas diskusijā, parādija ar savu ķermeņa valodu labvēlību, šķita, ka vīri drīz sāks bučoties un pierādīs, ka lietojot apšaubāmas narkotikas, nodiršot Lembergu, pirtī - abu kungu rokas, savstarpēji, zem dvielīšiem, ir veikli strādājušas. Jāsaka, ka redzot šīs apšaubāmās koalīcijas, varu pareģot, ka konservatīvajiem balsis nepietrūks, lai viņiem vieglas smiltis.

Paklausoties Pāradnieku - viņam vispār lohu problēmas, uzvedas kā nimfa ar savu "klasiskās" ģimenes modeli. Tur vispār grūti saprast šo milzīgo pretrunu NA partijas priekšā.

Ziniet? Jo vairāk lasu, dzirdu, jo mazāk stāv!
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Sunday, September 18th, 2022

Pulkstens:22:35
Dzīvoklī sakarināju mitro gūltas veļu uz visām iespējamajām durvīm, diezgan interesants paskats. Pašlaik sajūta, it kā atrastos bērnu dienu uzbūvētajā fortiņā, pietrūkst tā laikā milzīgās zaļās kolonnas, ar kurām līdzdalīju savu gūltu lielāko bērnības daļu. Tie bija divi, aptuveni 70 centimetru gari, taisnstūrveida formas spilveni. Tās kolonnas bija ieroči ar ko šaut, fantāzijas pārņemtībā, vai zobens ar ko bliezt vecākajām brālim, un pēc tam mukt prom. Tie spilveni bija skaistākās meitenes veidols, kuru skāvu pirms iemigšanas. Tie bija momenti, kas mani veidoja. Tos veidoju es un tad tie mani. Bērnībā lielākā problēma bija vientulība, tagad šķiet arī, bet patiesībā tā ir mazākā. Cilvēku Prokrusta gūltas ir tās, kas visvairāk dod pa iekšām. Ir jau labi, ir jāpieaug. Tikai laiks šaut ar iedomātiem ieročiem un belzt brālim vairs nepietiek. Jāatsaka viņiem, bet tas taču ir saprotams. Es vismaz tā ceru, ka viņi saprot. Es vēlētos blandīties apkārt, kā senajos laikos, bet tajā pašā laikā arī nevēlētos. Varētu to darīt sapņī, apstaigāt visus, kuri rūp, pavadīt ar viņiem laiku un pēctam tad, kad nomods, iet savu ceļu. Blandoties apkārt mēs kliedējām to vientulību, bet tad saskārāmies ar garlaicību vai briesmām. Skriet ātri un slēpties bija vitālas iemaņas, citādi būtu garlaicīgi. Skaistais rīgas siluets, atrodoties uz deviņstāvenēm bija mūsu rajona skats, tos mēs bieži sastapām. Žonglējām ar nāvi, streipuļojot uz jumtu apmalēm, un vērojām cilvēkus skudru lielumā. Kas tagad? Istaba, kurā visas durvis noklātas ar gūltas veļu. Spilgts ekrāns un klēpī tastatūra, joprojām no zaļajām kolonnām ne miņas. Varbūt sapņos sastapsimies.
2 jau ierakstīja | Varbūt tu ko ierakstīsi?

Friday, September 16th, 2022

Pulkstens:23:19
uzspiedu Random!, nē paldies.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Pulkstens:21:38
Slēju cauri Vērmanes dārzam, tur cilvēki teltīs: olu vācēji, kafejnīcu darbinieki, vistu kāvēji, kaut kādas birokrātijas iestādes, policija un mūsu dižā armija. Nesapratu, kādēļ jaunieši blandās pa šo nožēlojamo reklāmas lauku? Viņi nav pārskatījušies reklāmas savās plaukstās tiktāl, ka vēmiens nāk? Vismaz es esmu. Visticamāk, tur kaut ko par brīvu deva, kā gan citādi jauniešu uzmanību var noturēt? Neviens tur tusiņu nerīkos, ja teritorijā poliči telti uzbliezuši. Šaubos, ka uzpumpēto lūpu saimnieces cilvēkus pievelk, pievelk tos, kuri šīs lūpas izjutuši. Pārāk daudz šo lūpu saimnieces esmu redzējis izstāžu stendos, tas laikam tāds kvalitātes standarts. Organizatoru teltīs vai tehnisko telpu dzīlēs resni kungi[tagad vairs nē, viņiem patīk sportot] malko stipros[arī tos vairs nemalko] un runā par justo skaistumu, viņi ir tie īstie estēti.

Pie dižās armijas stenda izlikti visādi braucamie, pilnīgi kauns palika, jo nebija tanku. Puisis bruņu vestē taisa pietupienus, kamēr formā tērpts vīrs apstiprinoši tos skaita. Tur dāmas formā rāda, ka arī sievietes armijā gaida. Šaubos, bet lai jau. Interesanti vai gejus un parējās dzīvās radībiņas arī? A, braukt iemācīsi? A, pāteri skaitīt? A, kapu rakt? Pastāstīs kā Pēteris izskatās? Starp citu šogad gandrīz iestājos, nomīzu, mutere atrunāja, teica:"Tu taču zini, ka tev tur būs jāklausa pavēles." Nē, man klausīt nepatīk, es labāk mācos peldēt lielo distanci. Mežā gulēt, šaudīties, skriet man patīk, bet sadistu, kam prieks, par katru sviedra lāsi turēt cieņā? Tā nav tāda homoseksuāļu nodarbe? Ar puišiem iet dabā un sildīties ar muguriņām, runāt par mīļākajām krāsām, dalīties playlistēm, nē, nē. Tādēļ nekad futbolā netrenējos, atceros, kad šīm puišu kompānijām patika izrādīt savu piederību, grābstot savstarpēji pakaļas, nē, nē. Nomīzu, bet laikam labi vien ir. Man vispār tagad bija jālasa un tavai mammai jāstūta vēstules,nekas, ir taču vēl rītdiena... Pārgāju 10 sarkanos un fēniksā nopirku kafiju par 15 euro. Nepiedzēros.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Thursday, September 15th, 2022

Pulkstens:23:23
jūs deģenerāti liekat justies kā mājās
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Pulkstens:20:58
Pirmoreiz, kad lasīju tevi, nodomāju, viss, es apsolos par tevi vairs nedomāt, nemeklēt pūlī. Tavu rakstu es noliku uz gultas, es to izlasīju divreiz, zinu, ka pienāks arī trešā. Otrreiz, kad lasīju tevi, šķita, ka es sevi saskatu starp tavām rindām, es ļoti cerēju sevi tur ieraudzīt. Pārlasot katru teikumu, es patiešām sevi ieraudzīju, bet vienmēr pietrūka, kāds pavediens, kas man liktu tev zvanīt, un mūsu klusumā kliegt. Atcerējos, ka par sevi tev nepatika stāstīt, bet es vēlējos lai tu vari uzticēties. Neticēji, labi, kas tad man, tikai krūtīs īdēja un nevarēju iemigt. Es atceros tos ilgos apskāvienus un skūpstus tavā vārtrūmē, tos brīžus es esmu apciemojis pārāk bieži. Vārtrūmē vienmēr meklēju tevi, kad sanāk doties garām. Zinu, ka tu esi pārvākusies, bet tā vārtrūme mani joprojām velk savās važās, mānot, ka varbūt tevi tur ieraudzīšu. Es cenšos likt tevi mierā, bet man liktenis neļauj tevi aizmirst, tavi rēgi mani vajā, bet pats esmu pie vainas. Vispār, tev ļoti skaisti sanāk rakstīt, bet neko citu no tevis nevarēja gaidīt. Man gribas kliegt un lamāties par nepiepildīto dzīves ceļu, rakstīt vulgāri un piedzerties, bet uzrakstītie vārdi nodzēšas, un grūti ko sliktu par tevi bilst. Tu nobūri mani tajā naktī, tur uz parka soliņa. Es teicu, ka mīlu, bet laikam nevajadzēja. Tagad tā stūlbi, krūtīs joprojām smeldz, bet tevi nekur neredzu. Ja tas raksts bija par mani, tad tā tāda amatieru stunda, es tavu vārdu naktīs 80 reizes esmu pieminējis, man jau strupa grāmata sanāk, bet tu? ar savām divām lapām bojā man gaisu un atkal liec rakstīt tev. Tu pietrūksti, bet to jau zini. Zinu, ka tev nepietrūkstu, atslābsti.

resort centās izlabot. #blessed #chempions #alinnshnomanis #bijarheciigi
2 jau ierakstīja | Varbūt tu ko ierakstīsi?

Monday, September 12th, 2022

Pulkstens:19:12
Netieku pie miera, kā resort uzminēja manas traumatiskās alkas pēc vērtējuma. Tā varbūt tāda cilvēcīga vēlme tikt novērtētam. Izklausās, ka kāds strādā valsts iestādē, jo instinktīvi onanē blakusstāvošajam. Jauki. Žēl, ka visi nestrādājam valsts iestādē. Tad tāda riktīga holandiešu stūre sanāktu. Visi tad, pēc akta, smaidīgi stāvētu pie cepumu kastēm un domātu par nākamās dienas sveicamo. Altruisti, īsteni jēdzīgo darbu darītāji, uzmanīgi tikai, ja sanāks kādu prieka aktu un cepumu izlaist, tad atliek streikot kā nelabajam vai vismaz izdegt, vienmēr taču var melot daudz. Nelaimīgais, nogurušais, nesaprastais, nenovērtētais draudziņ. Nākamo stāstu es veltu tev.

"Dieviņ, kādēļ tu ar saviem bērniem tā?" teica mazais Oidips, ņemot pēdējo konfekti no našķu trauka.
Omīte, dzerot savu dienišķo glāzi šmakovkas, atcirta: "Oidipiņ, nebēdā, papiņš pēc darba nāks ar jaunu konfekšu sainīti!"
"Omīte vienmēr zina, kā uzlabot omu" Oidipiņš izstaipijās glāstot savu pilno puncīti.
"Čuiļi, pipši": Lājs ieskrien pa durvīm iekšā un sāk slānīt mazo mērgli.

Aaa, nē tur kaut kas bija citādāk.
"Dieviņ, kādēļ tu ar saviem bērniem tā?" teica mazais Oidips, iemērcot pēdējo konfekti omītes galvas kausā. "Tulīņ nāks paps, viņš arī dabūs, bet mamma? Mamma zinās kā ir jārūpējās pa saimniecību - uz ceļiem, bļa." Mazais mērglis nodomāja, pārkāpjot pāri mīļās Omītes līķim. Tās pašas labsirdīgās omītes ķermenim, kura mazo mērgli tik mīļi piebaroja ar konfektēm.

Tas tā dienas atgādinājums par skaistajiem vecajiem laikiem, kad karogi bija sarkanā krāsā un visi strādājām vienā uzņēmumā. Ceru, ka mazi bērni šeit nemācas lasīt, ja mācās, varbūt labi, jo šoreiz centos bez anglicismiem. Kā Jums šķiet, mērenība kādreiz būs iespējama? Varbūt kultūrai jānomirst savos vēmekļos?
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Sunday, September 11th, 2022

Pulkstens:21:44
pēdējā laikā ir grūti kādu jēdzīgu vārdu uzrakstīt - kaut kādu apstākļu ietekmēts nejūtos savā ādā. skatoties uz pārējo tautu, tomēr gribas rakstīt, varbūt tādēļ, ka viņi tik sūdīgi to dara. itkā viss notiek, kaut kā šķeit nejēdzīgi sākt ar ikdienišķo inceļu huiņu, bet vulgāri var arī bez lamu vārdiem, konceptuālais vulgārisms brīžiem vairāk šķiet cilvēkiem izviebt savus ģīmjus nepatikā. Jāiemet pāris vārdi par n-to jauno gūltas partneri un cilvēkiem paliek neērti, nevar nekad saprast, vai tas ir aiz skaudības, vai tas ir patiess uztraukums par dvēseles korumpētības sekām. Mīkstie - tā es atšauju savā prātā, un turpinu aizlūgt ēterim par visiem tiem nelaimīgajiem, kas vēl cenšas būt kopā utilitāru un morālu iemeslu dēļ. Paši esat vainīgi pie savām nopuvušajām ģenetālijām un strupajiem augumiem. Jā, jā, par tavu sapisto dziedzeri jau dzirdēju, pastāsti labāk par to, kādēļ tev tās būlciņas tik ļoti garšo?

Bet zini? abstrahejoties no tām staigājošajām nelaimes čupiņām var dzīvot diezgan patīkamu dzīvi, galvenais nepist citiem diseni, ļaut cilvēkiem izvēlēties, lai viņi spēj pietuvoties kaut kādāi morālai autonomijai, kas balstās jūtu introspekcijā. citādi, inceļi, moralizētāji bieži vien savu incelismu vēlas pielipināt pārējiem sabiedrības infantīļiem. Es varbūt neticu ilgspējīgai monogāmijas izpausmei, jo vienkārši neesmu ar to sastapies, iespējams monogāmijas modeļa robežas ir jāpludina, bet paliekot pie atklātības imperatīva. Labi, bet ko darīsim ar visiem neglīteņiem? Man jau šķiet, ka prostitūcija ir normāls risinājums vai pārmērīgs alkahols, bet tur arī sākās problēmas ar robežām un piekrišanas būtību. Tas protams ir īstermiņa risinājums, kaut gan, konceptuāli prostitūcijas pakalpojums salīdzinoši ar dažām labām attiecības izpausmēm neatšķiras. Cukurtētu pakalpojumu ņemšana sabiedrībā ir kaut kā normalizējusies, tas laikam ir tas vecais joks par cilvēka robežu un naudas attiecībām. Var jau protams arī nepisties. Iespējams ir nepieciešams rast risinājumus, kā ķīmiski seksuālo libido nosmacēt. Tad varētu labāk koncentrēties uz nākamo videospēli, kas drīz tiks izlaista, lidot domu ēterī, neuztraucoties par ķermeniskām alkām. Tāda eksistence izklausās pēc stūlbas eksistences, kaut biežāk šie visi askētiskie stūlbeņi savā inteliģencē pārspēj visus izvirtušos.

Provinciālisms konvencionālā kontekstā šķiet slikta lieta, bet, ja vēlme ir piedzīvot "dabiskā dzīvesveida dabu", šķietami, jādodas uz provinci, kur dāmas nepiš pauri par uzmanības trūkumu un rokas ir ietrenētas slaukšanas mākslā. labi, tā tāda psiha lauku romantizācija, zinu, ka daudziem šķiet, ka mežā skaistāk, bet patiesībā lūrēt mākoņos ilgāk par 3 stundām nešķiet pievilcīgi, vai iet pakaļ aliņam piecus kilometrus, lai attaptos, ka veikalniekam šodien bija paģiras un nomērotais attālums ir veikts velti. Sķipsniņa narkotiku un mākoņi ar staigāšanu paliek interesantāki, tādēļ nepārmetu visiem narkomāniem, kas izkaisīti provincē, ļoti labi var viņus saprast, kādēļ čaļi osta benzīnu, bet tad netīšām attopas malkas šķūnī, anālā seksa laikā. Es nepārmetu, bet romantiku tajā neredzu. Jā, dzīve ir ciešanas, ciešiet vien! Jūs paliekiet savās sētās es palikšu savējā! Zinu, zinu - non sequitur. Bet es jau teicu par tiem jēdzīgajiem vārdiem un esmu tikai cilvēks.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Tuesday, August 30th, 2022

Pulkstens:11:08
Par pragmātiskākām lietām: cilvēki, autovadītāji, ludzu apskatīties jūtubā, kā ir jabrauc pa apli. Tas nav drošāk ne jums, ne pārējiem, ja Jūs mocaties pa apli pa pirmo joslu, ja jums ir nepieciešama otrā vai trešā izbrauktuve. Beidziet mīzt un nečakarējiet diseni pārējiem līdzcilvēkiem. Lūdzu, Jums aktuāla un politiski neitrāla problēma, ko atšķetināt, ja vēlaties glābt pasauli ar moralizēšanas palīdzību.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:Labrīt!
Pulkstens:08:10
Man bija aizdomas, ka facebook piedāvā pazīstamus purnus pēc ģps datiem un pēc draugu loka, ar kuriem ikdienā sanāk tikties, bet ne jau no pēdējo sapņu redzētajām ģīmetnēm, tas jau būtu drusku pārāk kosmoss (iespējams jaunvārds apzīmējot neziņu). Es protams nezinu kādi tehnoloģijas sūdi ir tur ārā, jo kaut kādā ziņā tā industrija ir diezgan hitri klusējusi ilgāku laiku. Bija brīži, kad tehnoloģiju kompānijas bija saģērbušās, kā tāds salavecis un piedāvāja savus jaunos daiļdarbus pret labiem darbiem, bet kas tagad? Izmešu brīvu, kosmosa kuģa motoru cilvēki izgudroja pāris gadus atpakaļ, kas ar to notika? kādēļ neviens nevēlas to pievienot saviem jaunajiem miljardu vērtajiem rīkiem kosmosā? Kādēļ tikai ai-fonam uzlabojas atmiņa un interneta ātrums? Kur palika inovācijas? Viņas ir tur ārā, aizklātas vai neatklāts - poteto, potato - kartupelis vai buļba. Man vēl nevajag jaunās plaušas, bet labprāt iestātos rindā, lai arī nākamās varētu nokurīt.

Tā doma, ka tur ārā ir kaut kas, to daudziem prātos iesēja Skārleta un Malders. Viņi stāv apskāvušies, kā nevainīgi aktieri, lai jau, drusku dīvaini pat viņus skatīt tik intīmā pozā, bet laikam tur nevajag atgriezties, tā pat kā pie MCGaivera, arī pie netflix vispār nevajag atgriezties. Brīžiem vērtīgāk šķiet lūrēt sienā vai skatīties pornogrāfiju, nekā atgriezties tajā laika zaglī, priecīgam samaksāt par atņemto laiku, kuru varēja pavadīt tapešu skaistajās rievās vai kādas blondīnes starpenē. "Neaizmirstiet par nezināmo!" es bieži kliedzu iedomās, bet tas parasti tiek atstāts neizteikts. Viss neizteiktais, bieži, kaut kādā veidā dzimst, redzi? Nezināmais manu prātu čakarē tik ilgi, ka es to iepazīstot pavadu n-tās stundas, rezūltāts? Pāris noieti milimetri un pāris intuīcijas par notiekošajiem apziņas procesiem, bet tiem ir jāļauj nomirt neizsakot tos, to laiks piedzimt, gan kādreiz atnāks.

Vakar sevi atturēju no kādu četru ierakstu veikšanas Cibā - Nav par ko, draugi, es arī sapratu, ka labāk nevajadzēja, bet kamēr es esmu iesācis rakstīt, tad turpini vien lasīt šīs rindas, kas rodas manā ēterī. Tādēļ, ka nespēj nelasīt, tādēļ, ka tu taču tā nedari - nenomet tekstu tā pusvārdā, tas vēl izdomās nākt nakts vidū modināt:" Celies [..], celies tev saku!" Pareizi vien dari, ka turpini lasīt, bet nezinu vai tavu lasītprieku sanāks kādams apmierināt. Varbūt Ciba tādā ziņā ir teksta atkarīgajiem, kam ir nepieciešama nākamā deva. Pilnīgi pie dirsas, kāds tipiņš to ir uzrakstījis, nav svarīgi, kāds ir ģimenes stāvoklis vai politiskā orientācija - arī visas pārējās orientācijas. "Galvenais, iedod kaut ko palasīt bļaģ[labāk būtu bļeģ? nē, kaut kā neskan]." Varbūt ar katru nākamo vārdu Tu tomēr sāc man noticēt, ka jāņem lasīt kaut kas "normāls" nevis tie apšaubāmie tipiņu teksti Cibā, bet nē, gan jau nākamā tipiņa teksts būs labāks, tur es atradīšu savu dienišķo devu.

Labrīt, tho - Tavs vulgārais Rūķis.
2 jau ierakstīja | Varbūt tu ko ierakstīsi?

Sunday, August 28th, 2022

Pulkstens:13:46
Koncis bija labs enerģijas lādiņš, es ceru, ka iedvesma aizķersies uz ilgāku laiku, jo vīrī spridzināja un ļāva aizmirst vēsturisko perifēriju, kas sēž pakausī. Tāds īpatnējs kontrasts starp briesmu izraisīto ikdienas noskaņu un cilvēku pūli, kur ļoti daudzi bauda dzīvi. Man bija nojausma, ka Tu tur atrodies, bēc balles es centos Tevi cītīgi atrast, bet nekā. Likās, ka esmu mazohists, kurš uzasinājis daudz mazus duncīšus, lai varētu tos likt lietā, kad satiktu Tevi, bet nekā, tā bija vilšanās. Nesanāca apmierināt savas pašiznīcinošās tieksmes, izņemot alkohola patērēšanu tas protams nepieviļ mani. Varbūt tas ir labi, ka nesatiku, jo kādēļ šie uztraukumi ir nepieciešami? Vai tās ir alkas just? Es nezinu, ko es Tev teiktu, visdrīzāk Tu mani neatpazītu, man drošvien nepietiktu drosme, lai es varētu iet Tev klāt un apliecināt savu eksistenci. Man teica, ka Tu tur esi, tas sāpināja, vismaz viens duncītis tika likts lietā.

Ballīte protams nebeidzas, cilvēki grozās katrs savos ritmos un domā, domā par sevi, par cilvēkiem, kurus viņi varēja satikt, par nākamo dzērienu, par seksu, par sava apģērba relatīvo stāvokli, par to, ka visi tāpat ātrāk vai vēlāk mirsim, tādēļ nekas cits neatliek, kā vien turpināt grozīties obskūros ritmos un censties nedomāt. Emocionālais perifērijas uzslāņojums ir diezgan drūms - vai es esmu tāds vienīgais, kuram bieži ir elpot grūti, jo šķiet, ka elpu kāds drīz vēlēsies atņemt? Koķetēšana ar karu jau ir pieriebusies, globālās kataklizmas jau ēd nervus tādā pakāpē, ka ir vēlme darīt muļķības. Novirzīties no ceļa, kas tiek iets, cerībā uz labo dzīvi. Es ceru, ka vakardienas iedvesma paliks un tu beigsi čakarēt manu prātu ar savu esmi. Es ceru, ka nevēlēšos vairs Tevi meklēt pūlī, jo to jau esmu darījis pārāk daudz reizes. Es vēlu Tev labu, bet liec mani mierā, atlaid manas krūtis, kad domāju par Tevi. Lai ir viegli. Apātija uz Tava fona šķiet patīkama, apātija neliek veidot mistiskus tēlus un rakstīt par tiem. Es atceros Tavus partnera kvalitātes standartus, tad es nodomāju, ka patiešām tā ir tāda nejēdzīga lieta, jo kā tu no cilvēka vari izvilkt pāris daļas un pēc tām vērtēt veselumu? Kas notiek ar pārējo cilvēku, tām šķietami labajām vai sliktajām lietām, kas katram var tiktas vērtētas. Lai jau, par Tevi esmu aizrakstījis pārāk daudz lapas, nezinu kādēļ, iespējams vienkārši esmu vientuļš. Tā kā tajā poļu filmā, Tu esi mans patvērums pie kura es dodos grūtos brīžos un Tu mierini, tā, ka man ir iedvesma Tevī skatoties, tā, ka es ticu, ka var dzīvot jēgpilni. lai arī kas tā būtu par pilno jēgu.
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Saturday, August 27th, 2022

Pulkstens:17:38
/
Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:hello world
Pulkstens:15:01
Kāds teica, ka ar savu viedokli vari doties uz Cibu, tur varbūt kādam interesēsi. Izskatās, ka laiks ir pienācis bojāt šeit gaisu, atliek tikai vemt ārā savas pelēkās masas saturu. Varbūt labāk barot savu uzmanības trūkumu? Tam, kurš garām ejot lasa vai lasīs šīs rindas, ceru, ka būs tikpat liela interese, kāda ir man, lasot atstātās domās cibas žurnālos.

Gramatikas infantīlisms joprojām dzen depresijā, bet depresija, lai paliek impotentajām būtnēm, viņi šodien noņem šo svaru no maniem pleciem. Pieņem manus sūdus kā savējos, liec tos klāt savai mēslu kaudzei, sargā, jo tie sen iesakņojušies tavā ES. Līdz pienāks brīdis, kad arī Tu Cibā rakstīs savu pirmo ierakstu.

Sveiciens dzīvajiem un tiem, kas jau kādu laiku miruši!
Varbūt tu ko ierakstīsi?