Pat ja vēl aizvien bibliotēkas pievārtē čibinu darāmos darbus, ir laba sajūta par to, ka vismaz kaut kas ir padarīts. Ir bijusi kopības sajūta, iesaistoties tik ļoti semināros apspriestajā pilsoniskajā lidzdalībā, ir pasmiets kopā ar Aneti un pirmā piparkūka Ziemassvētku gaidīšanas periodā arī noēsta. ir piepildītas dienas sajūta. beidzot!

pat tad, ja pabļaustīšanās pie Saiemas neko nebūs devusi.

Atliek vien ar acīm apmīļot blakus uz galda guļošo Baibiņu un turpināt čibināt darbiņus. vēl tikai trīs nedēļas un vismaz Stradiņu darbi atbirs. priekā!

patiesība par mani:

esmu pazaudējusies.

pavisam pamatīgi.

Ir tā, ka nav nekā.

esmu nodzīvojusies līdz brīdim, kad vienīgais prieks manā dzīvē ir salds miegs.

Biju noskaņojusies jaukam miegam. sagaidīt savu iknedēļas ideālo otrdienu izgulējusies un priecīga. un tad mani sasniedza nakts zvans. Un es vairs nespēju iemigt. Domas ir sastumdījušās čupām un moka mani, ēd mani. Kā var vienlaicīgi ilgoties pēc kaut kā skaista un patiesa, bet tajā pašā laikā pastavīgi apgalvot, ka mīlestība nav radīta man un jūtas kā tādas esmu izskaudusi no sevis?!

es šo cilvēku iznīcināšu. pati negribot. un tieši tāpēc negribu un nevaru iemigt. jo tas nozīmētu pamosties un zināt, ka kāds tagad jūtas tieši tā, kā es pirms gada. un nespēju aizmirst.

un vēl viens šodienas prieks.

Šodienas "Diena". 13. lpp. Raksts par trenažieri, kuram radu tekstus mājas lapā. citāti ņemti, protams, no šīs lapas. maniem pirkstiņiem drukāti burti. mans negulējums, mana aizņemtība. un tagad baudu darba augļus. kožu no šodienas piknika pie jūras pāri palikušajās vafelēs un luncinu astīti. mani vārdi laikrakstā "Diena".


Nu kā lai nemīl Otrdienas?

Otrdienas kļūst par manām laimīgākajām dienām.

šampanietis pie jūras trakā vējā un pēc tam flashmob kopā ar Kultūras un mākslas akadēmiju studentiem Vērmanīš-skumj-dārzā.

Zaņ. esmu enerģijas pacēlumā. paldies par jauko dienu!

pirmā diena mēnešu laikā, kad visu dienu varu veltīt tikai tam, ko es vēlos. nekādu darbu, nekādu pienākumu. tikai es savā miteklī ar savām iegribām.

šodien vairāk par citām reizēm novērtēju to, ka dzīvoju viena pati. karstā vannā ar vīnogām un vīnu, "sex and the city" uz veļasmašīnas datorā. atvērtas durvis un klusums tumšā dzīvoklī. atceroties, ka ledusskapī vēl stāv putukrējums, izlīst no vannas un ar nenoslaucitām putām kailai staigāt pa dzīvokli. Tas ir mans prieks un mana ša brīža laime.

Un tagad dvielī un pilnībā uzsildīta turpinu savu šodienas mieru ķēpājot krāsas uz papīra.

I D E Ā L I

pamazām lienu ārā no savas strādāšanas-negulēšanas-skriešanas alas. traka nedēļas nogale, jauni piedzīvojumi un dziedāšanas dziedāšana dziedāšana. vienmēr esmu bijusi ar dziesmu uz Tu, bet tagad kā vēl nekad dungoju pie sevīm. mostos ar dziesmu un rīta agrumā iemiegu ar to. turklāt veiksmīgi 3 dienu laikā neesmu redzējusi tumsu. ar gaismu ieeju darbiņā, ar gaismu - iznāku.

un vēl? uz vārda dienu uzdāvināju sev tetovējumu. gandrīz intīma rakstura bildes neievietošu.

bet šodien sāpe ir Sirdspuksti Baltijai. skrēju. ar onkuli Valdi. un pēc tam daudz daudz daudz savīlos. sākot ar Jaunā Laika karogiem, kas plīvoja skrienot, gan Ušakovu uz skatuves. sajūtas nebija. un to redzēju vēl daudzu citu acīs. uij, kā gribējās, uij, kā mīļoju savu Latviju, bet tik pat ļoti - uij - es nedomāju, ka skrējēji kaut par vienu piekto daļu jutās tā kā tie cilvēki pirms 20 gadiem.

vakarnakt savā lielajā gultā ievīstījos pēc kārtīgas izvannošanās. Aizmigu filmas 32. minūtē. un pēc sapņiem par sērfošanu pamodos no vecmammas zvana tieši 8:00 rītā.. apķērusi vienmēr kājgalī stāvošo mīksto mantiņzaķi.

jāsāk domāt par gultas biedru? negribu.

es visu savu neīso mūžu domāju, ka man nav savas vietas pasaulē - ka nav izdomāta un uzcelta zeme, kurā es vēlētos pavadīt savu dzīvi. Tad es aizbraucu mācībās uz Turciju un man ātri vien noticējās, ka tā ir mana vieta. taču - ..

šodien skatoties vismaz četras filmas par un ap Parīzi un Franciju kā tādu, es atcerējos savas sajūtas tur esam un savu piekariņ-veida eifeļtorni, ko sen sen pa lētu naudu nopirku Bulgārijas tirdziņā .. un atcerējos to savu īpašo sajūtu par to zemi. ka lai cik ļooooti man nepatiktu tā valoda un cilvēki kā tādi, tie vīnogulāju lauki ir mana stihija. gribētos dzīvot tādā ģimenē, kurai pieder vīna darītava, staigāt rūtainā kleitā pa vīnogu vagām un baudīt dzīvi pavisam tipiskā Francijā. vai arī pamosties no rīta un ieraudzīt Eifeļtorņa galu sev pa labi vai pa kreisi.

Un tad es saprotu, ka Turcija bija mana laimes zeme tieši cilvēku un saules dēļ, nevis pašas zemes. nu varbūt vēl palmu un gaišās jūras dēļ. un tagad jātic draugam, kas it kā redzot nākotni un apsolīja manu vēlmi - 3 bērnus.. un arī to, ka tie būšt no francūža ..

tieši pusgadu tā nav bijis .. atpakaļ savā dzivoklī un atpakaļ Rīgas dzīve. totāla bohēma. ar 6ām filmām šodienas laikā, laiskošanos gultā, trijām vīna pudelēm un cigaretēm. ir pulkstens ap desmitiem un pēdējais laiks izlīst no pidžammas un šaut uz jūru.

esmu ieradusies savā Rīgas rezidencē. jasaka, ka īrnieki bija pacentušies un atstājuši man neizmērojamu miskasti.. tā nu es negulējusi mellu muti visu beržu un tīru. bet pat nedusmojos - esmu atpakaļ savā mazajā paradīzītē!

"it is just you - 3 months ago i met elegant, intelligent and sexy character in the same body :) besides, you're playful.. ;)"

ir ir patīkami, dzirdēt jaukus vārdus par sevi.
pasmaidīju un eju skatīties zvaigžņu lietu. tā būs mana nakts romantika - uzstājīga piekrišana no kāda, kas mani neinteresē un vientulīga morālā bauda ar vīnu uz jumta.

skrēju.

un nesapratu, kas sit skaļāk - manas kājas pret zemi vai sirds krūtīs

Viņš parasti no rītiem bija pieglaudies man pie sāniem kā mīļš runčuks. Savukārt es vienmēr ar pirkstu vai nagu galiem braukāju pa viņa roku, kaklu un krūtīm, domādama, par ko viņš sapņo. Tā bija mana svētība - pirmo no rītiem ieraudzīt viņa seju un sajust viņa ķermeņa siltumu.

Un man reiz jautāja - "Kas Tev ir pirmā mīlestība?". Un tad man acu priekšā stāvēja šī ikrīta aina, kad mūsu mīlestība vēl bija nevainīga un bez rūgtuma. Toreiz man šķita, ka šis vīrietis mani turēs savās rokās visu mūžu. Un es biju traki dulla - traki iemīlējusies un sirsniņu daudzumā būvēju sapņu pilis. Turēt, pieturēties un noturēt.

Pirmā mīlestība man nozīmē daudz. Tā ir kaislību vētra, pirmās nopientās sirdssāpju asaras, nenoņemams smaids un es šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Bet pats svarīgākais ir tas, ka pirmā mīlestība man aiz vien pierāda, ka mīlestība tomēr eksistē. Vairs nav tā cilvēka man blakus, un ticiet man - arī negribās, bet ir šī atmiņa par visskaistāko laiku manā mūžā, par mūžīgo lidojumu un bezgalīgiem sapņiem.

Kad es aizgāju, viņš toreiz vēlāk atnāca salijis pie slimnīcas durvīm ar klēpi rozēm. Un mēs tik dīvaini klusējām. Netīri baltās sienās es lēni panēmu rozes un mēs atvadījāmies. Un es vēl joprojām minu - vai mēs izsmēlām viens otru, vai arī mīlestības kamolam beidzās diegs. Un vai nu šis izsmeltais kauss vai arī dzijas nogrieztais gals tajā mirklī bija starp mums. Viss bija beidzies. Tikai divu acu pāri raudzījās viens otram pretī, piesārtuši no raudāšanas.

Un tādos brīžos es nesaprotu, kas ir tas, kas šķir cilvēkus?! Es zinu, ka mīlēju. Es zinu, ka viņš mīlēja. Un es zinu, ka pat pēc diviem gadiem kāda daļa katrā no mums vēl aizvien mīļo viens otru. Bet kas tad nostājas starp diviem cilvēkiem? Kādēļ viņi bēg viens no otra pat tad, ja tas ir tik bezgala sāpīgi? Vai mēs vienkārši vairāk nemākam būt laimīgi?

ko tik brāļa labā nedarīsi. arī jau ceturto nakti negulēsi un vārdu pa vārdam tulkosi instrukcijas, mājas lapu, brošūras un oficiālas vēstules. katrā ziņa labāk, nekā visu dienu gurķoties pie TV.

sveiki,

ar mani viss kārtībā. es dzīvoju mierā un man ir labi.

ar cieņu,
Sniedze

šonakt sapratu, ka pietiks gausties par to, kas bijis. lai arī cik labi bijis, vislielākā sāpe bija tā, ka tur palika mans Turkish Airlines.. paņēmu un beidzot nomainīju savu telefona fona attēlu. no viņa uz savu bildi..

aha.. atpakaļ pie savas kaķa dabas.. it's friday night, baby!

slick your hair back and put your dance shoes on, it's time to move, whoa

es nolieku visu atpakaļ savās vietās. ar citu skatījumu, bet ar tām pašām vērtībām un raksturiņu, es turpinu dzīvot Latvijā. un ir LABI!

Vakardien man prasīja - "nu kā tad ir? esi jau pieradusi Latvijā?" un galu galā saruna noveda pie plusu un mīnusu meklēšanas manai eksistencei mājās. Vakardien likās, ka mīnusi vien ir. man nav ko darīt, darba nav.. sēžu caurām dienām viena mājās, turklāt pirmo reizi 2 gadu laikā esmu tik ilgi mājās zem vecāku spārna. manai pastāvībai tas nu nemaz nepatīk, it īpaši kad pat mans vismīļākais cilvēks - tētis - valsts krīzes samazinājuma iespaidā jau ap vieniem ir mājās un sāk koriģēt manu atpūtu. esmu pieradusi mājās būt viena līdz pieciem un dzīvot savā mazajā Nekurzemē. Būšana mājās mani kaitina - ir auksti, nav manu iemīļoto palmu un atpūtas vietu, kā arī nav manu kā-no-filmu piedzīvojumu. esmu izrauta no vietas, kur jutos labāk par labu un kur atstāju savu sirdi (un nejau par mīlestību runāju. bet par to visu, kā mana sirds tur jutās)

un tad šorīt es pamodos .. un īsziņa no mana mīļcilvēka Daigas. un sarakste e-pastā. lūk, tie ir mani plusi, ko sāku ķert jau pēc Jāņiem, kad ar Baibiņu pidžammā dzivojāmies pa gultu un smējāmies par notikumiem, un pat pagaudojām par dzīves izmaiņām. Un, lūk, tagad ikdienas vakari ar Daigu. mani Latvijas plusi ir šie vakari, ko pavadām kopā savos smieklos, vīna slēpšanā un garākās pastaigās .. Un, jā, tā sajūta, ka līdz pilsētai nav tālu, ka manas vidusskolas sirdsdāmas ir rokas stiepiena attālumā.

Man tikai ir jāatrod kā sevi nodarbināt, jāatrod kā nečīkstēt par naudiņas trūkumu un viss izdosies .. aizies. Mana Latvija ir mani cilvēki. es tikai ceru, ka viņi sapratīs, ja mani tik ļoti ļoti sirds vilks projām no mājām - atgriezties ..

Latvijā ir tāāāāds klusums.

pidžammā un mierā.

un viss. nekā vairāk.

brokastīs ar dzīvokļa biedrenes ģimeni, viņas mamma mani saraudināja. turēja manu roku un nesapratnē prasīja, kāpēc man jābrauc - visiem es taču tik ļoti patīkot, esot gatava ņemt mani par savu meitu. tik grūti šodien. pārāk mīļi cilvēki šeit paliek.

koferus sakrāmēju. tagad gaidu savu Turkish Airlines uz atvadu skūpstu un tad atvadu ballīti. līdz rītam ballēšos un tad jau prom.

sešos ielidoju Latvijā.

šonakt Viņš man paprasīja, ko nozīmē "Halo" .. gulējām viens otra apskāvienos un skatījāmies acīs, rokas savijušās un Beyonce dziedāja mūsu dziesmu. Es mazliet iesmējos un teicu, ka tas ir tas, ko neviens neredz, tikai es. tā ir tā gaišā gaisma, kas no Viņa nāk katru reizi, kad satiekamies. tā dzirkstelīte Viņa acīs.

no rīta, kad izčubinājāmies no gultas, iedevu Viņam atvadu dāvaniņu - manu zemenīgo dušas želeju, skrubi un body butter. Viņs tik ļoti dievina to smaržu.
Mazliet kautrīgi Viņa rokā iečubināju arī foto, par kuras eksistenci Viņš nemaz nezināja - mūsu pirmo deju, ko Lietuvas puisis slepeni iemūžināja.



smējos un teicu - "redzi, kā spīd Tavas acis?".."tas ir Tavs Halo" .. viņš pasmaidīja, noskūpstīja mani un teica "crazy girl, you make me happy"

mūsu pēdējā nakts.
spilvens vēl smaržo pēc Viņa. rokās Viņa roku klātbūtnes sajūta. un Viņa elpa uz mana kakla.

ā. atcerējos.

vakardien mazliet kavēju ballīti tāpēc savu ceļu līdz tai gāju savā ātrajā gaitā. Ja man kājās ir manas ērtās, melnās šļūcam-kurpes, es vienkārši iztaisnoju muguru un eju ātri ātri. iespējams, ka rokas iet pa gaisu un krūtis sanāk izgāzt. un dibena kustībām tad nav laika.

un tad es ievēroju man pretim nākošo sievieti - iespējams, ka es no malas izskatījos tik pat jancīgi. uzpūtīgi un pārdroši nākam man pretī - ar tik pat izgāztām krūtīm, ātru kustību rokām un dzelžainu acu skatienu.

Un tad es iedomājos, cik komiski no malas izskatās šādu divu zosu nākšana vienai otrai pretim

vakardien bija lielā kopējā ballīte, kas mirklī kad visi patiesībā pārdzērās pārvērtās par bezjēdzīgu vazāšanos no vienas vietas uz otru, meklējot vietu, kur padejot. Kad daļa no mums beidzot izbeidza savu sirojumu rokbārā Berry blues, vēroju visu no malas un domāju, kuru no šiem cilvēkiem es vēl kaut reizi redzēšu dzīvē. un tieši tajā brīdī mans Turkish Airlines izplanēja no bāra ar vairākiem aliņiem rokās un man par pārsteigumu izrādījās, ka viņš tur piestrādā. Jā, viņš man reiz teica, ka krāj naudu lai ceļotu pa Eiropu. tātad kopā - šis ir jau trešais darbs, kurā viņš strādā.

ap trijiem naktī, pustukšā Kučukparkā ar asarām acīs teicām attā Jiri. šodien tiesa gan vēl viņa tuvākie brauksim uz lidostu vēl pēdējo reizi nosamīļot un nosabučot viņu ..

ap četriem naktī pie druvīm kāds zvanīja. Mans Turkish Airlines 5 stundas pirms viņa eksāmena stāvēja pie durvīm un teica, ka ir sailgojies. Un tā viņš rīta drusku turēja mani cieši savās rokās un es tik blisinājos griestos un domāju - cik daudz spēka vajag lai aizbrauktu uz citu valsti tā vienkārši vienai, un cik daudz drosmes vajag, lai tur atrastu tik tuvus draugus un bonusā vēl arī mazliet iemīlēties. bet visam pāri - cik daudz spēka un drosmes vajag, lai spētu to visu palaist prom.

Un asaras acīs, puņķi pa gaisu.. nu negribās atpakaļ uz Latviju. pat ne drusciņ negribās. Pie brokastu galda arī dzīvokļa biedrene izplūda asarās. skaitam dienas. 10.

"You are a bad girl, Linda. I am the same - bad boy. You know and I know that we are perfect together"

uff.. mazāk kā mēnesis un es atgriežos Latvijā. un vēl tik daudz gribās padarīt, gribās pavilkt laika līniju garāku. un savu "Turkish Airlines" ielikt koferī. Un padarīt Latviju tik pat saulainu, bezrūpīgu un smaidīgu.

Lai izvēdinātu galvu manai fakultātei pirms final-exams ir piešķirta brīva nedēļa. ar pirmdienu pazūdu uz vasaras māju - bez interneta un kredīta telefonā. Ar tekilas pudeli, sauļošanās krēmu, no Latvijas atvesto piparkūku un brīnumsvecītēm. PROM. un patiešām - izvēdināt galvu.

Gribu sajusties tā it kā man vēl ir daudz - miljoniem daudz - sekunžu, minūšu, stundu un dienu šajā valstī. Un Latvijā mani gaidošās problēmas var ieskrieties vēl līdz 20. jūnijam. Es vēl izdzīvoju savu kino dzīvi šeit.

Šodien gribējās pārmaiņas. Neracionāli pārkārtoju istabu, tādējādi zaudējot vismaz pusi no tā jau mazās platības. Bet gribējās taču. Pārmaiņas pēc nopirku jaunu šampūnu. Un pirmo reizi zobupastu ar ābolu garšu, lai gan visas tās garšas (arī košļājamajās gumijās) mani vienmēr ir tracinājušas. Un vēl banānus zemeņu vietā. Piespraudu pie skapja jaunas bildes. Nomainīju datora fona attēlu - no manas šūpošanās uz manu vecāku portretu. Šodien Lil Wayne pārslēdzu uz Snow Patrol. Kā arī pa ilgiem laikiem uzrakstīju kaut ko ar roku savā līdzipaņemtajā, bet līdz šim neizmantotajā dienasgrāmatā.

Taču gultas veļu es šodien nenomainīju. Lai vēl šonakt mani apvij Viņa smarža.

Bezgalīgs miers. Gandrīz klusums. Mmmmm

nedēļu un pat vairāk Izmirā nebija lietus, temperatūra līdz pat astoņiem-deviņiem vakarā ap grādiem 26-28. Tādēļ domāju, ka jūs spēsiet iedomāties, cik ideāli jutos savas 30 minūtes (pēc tam slapjās bikses jau sāka šļukt nost un jaka vilkt pie zemes) skrienot lietū - 15 no tām absolūtā negaisā.. mm.. sajūta burvīga. tagad aukstā dušā un atpakaļ pie "ethnical and moral questions of nationalism".

I swear to God, It feels like every day is my birthday !!!!

Vakardien pēc baseina ap plkst. 22:30 uzskrēju virsū dzīvokļa biedrenei lielveikalā netālu no mūsu mājas. spontāni paķērām spaghetti, kādu gaļas gabalu, vīna pudeli un aizgājām pie drauga, kas dzīvo kādus trīs kvartālus tālāk. Mūsu kopējam draugam ir ideāls dzīvoklis ar vēl ideālāku balkonu - pa pusei jumts, pa pusei balkons. Izmira zem kājām, mēs satinušies mazās segās baudam vakariņas un malkojam vīnu. Uff. šķiet, ka katra diena šeit ir tiešām brīvdiena (lasīt - dzimšanas diena). Un tas nekas, ka pa dienu vergoju pie datora un daru tos visus skolas darbus (pašreizējais moku darbs ir sava veida kursa darbs par nacionālisma etniskajiem un morālajiem kritērijiem, pie pasniedzēja, kas savā gurdrībā un stingrībā uz labi padarītiem darbiem, ir divas Ilgas Kreituses kopā, ja ne pat trīs), vakaros lai vai kā, tas viss aizmirstas līdz ar naksnīgu skrējienu vai vakarēju baseina apmeklējumu. un tad naktī viss tas miers klusā, karstā vidē. Un gribās kaut katru rītu varētu sagaidīt lūgšanu no mošejas ap pulskten 5iem. te ir labi. diktam labi!

Viņa bija ieritinājusies viņa rokās, galvu turot viņa klēpī. Viņš pārlaida acis pār meitenes ķermeni un viņa acīs bija ieraugāma dzirkstele, kas liecināja par idejas rašanos viņa domās. Viņš pieskārās meitenes melnajam džemperim un prasīja: "Latvian?".
Viņa klusi noteica: "Latvian..".
Viņš ar roku brauca zemāk, norādīja uz melno jostu un atkārtoja: "Latvian?".
Viņa: "mhm"
Viņš pielika savu degunu pie viņas deguna un ar roku apstājās pie viņas kājām.
"Latvian?", viņš klusi jautāja, norādot uz šortiem.
"Latvian", viņa mazliet iesmējās un noskūpstīja viņa degunu.
Viņš sarauca degunu, pasmaidīja, atliecās atpakaļ un paskatījās uz savu roku. Pacēla to augstu gaisā un, imitējot lidmašīnas skaņu, sāka "lidot" meitenes virzienā un smējās: "Turkish Airlines".
"Turkish Airlanes" nosēdās uz Latvian vēdera un viņi abi smējās maza bērna smieklos.
Viņš pacēla savu meiteni no sava klēpja, nolika viņu gultā, atglauda viņas sejā sakritušos matus un pēc kaislīga skūpsta nočukstēja: "I'm probably crazy doin' all those things, but then You are dangerous. You are my dangerous girl and I'm Your crazy "Turkish Airlines"."


Turkish Airlines

Vakrdien sajutos kā kucēns savai dzīvokļa biedrenei. Kāmēr mani frizēja, viņa bija valodas saikne starp mani un frizieri. He, atlika pārējām sievietēm izdzirdēt, ka runājam dažādās valodās, lai sāktos jautājumi apmēram pa kucēnu tēmu, kad uz ielas visi uzdod jautājumus "ko viņš ēd?", "kā uzvedās?", "vai nečurā uz grīdas?". Viņas bija šokā par to, ka man ir tumši zilas acis, bet melni mati. Gluži kā kucēn-šķirnes īpatnība.

Un ja godīgi, ta tā te ir vienmēr, jo Izmira nav tūristu vieta, un patiesībā ir tikai retums, kas runā angliski. Pat jaunieši nerunā. Gandrīz katru reizi, kas ar Sinemu izejam ārā, viņai noteikti puse no iepazīšanās sarunas būs jāvelta par mani un skaidrošanu, kāpēc es esmu te. Nezinu, cik ilgi vēl viņa to izturēs.

Un vēl ir jancīgi, kā cilvēki izmanās kārtot savas attiecības manā klātbūtnē, jo zina, ka es nesapratīšu, par ko iet runa. Tā vakardien bārā Sinema kārtoja attiecības ar savu randiņ-puisi, un abi viņi tur kašķējās vismaz 12 minūtes kā tāds vecs, precēts pāris. es tik skatījos griestos un liku starp lūpām vienu popkornu pēc otra. Bet viņa ir atskārtusi, ka es vairāk vai mazāk sāku saprast kontekstu par ko sarunas risinās. lai vai kā, viņa vakardien atzina, ka trūks manis vairāk kā nekad, kad es aizbraukšu, kā arī saruna tāpat tika man atstāstīta vārds vārdā, turklāt vakars izvērsās pavisam smieklīgs, kad sākām aprunāt vīrieš-tēmas. un ja godīgi, tad arī mana pirmā pieredze ar kādu dzīvojot kopā ir lieliska - es nevaru iedomāties labāku "roommate".

toties grādi +26 un kūstu. Baidos iedomāties, kas darīsies jūnijā. jānokārto visas skolas lietas un jānozūd Eges jūrā nedēļas nogalē.. mmmm

UPD. samelojos. nu jau +28

patīkami dīvaini.
divi labākie vakari. divas labākās naktis.
un mēs nerunājam vienā valodā. tikai ķermeņa valodā

ak dies nu tiešām nekad nav bijis tā dzīvē. ka jūtos kā kārtīgā romantiskajā kino (nu labi - ziepenē) iesviesta. tikai vīrieškārtas lomas spēlētājs visu laiku mainās. jā, laikam kaut kas tāds var notikt tikai Turcijā. Kad Tu satiec klubā puisi (kuram duvu nedēļu laikā esi 5-6 reizes pastāvīgi netīšām uzskrējusi uz ielas virsū pilsētā, kur bez jums dzīvo vēl 2 miljoni iedzīvotāju) tieši mirklī, kad puisis, kuram iepriekšējā vakarā ejot prom ieslidināji savu numuru rokā, pienāk un saka, ka būtu gatavs zvaigznes no debesīm nonest (viņa gadījumā iemācīties angļu valodu, lai mēs varam aiziet uz randiņu). Tā nu es vakar tiku pie diviem jauniem numuriem un diviem jauniem romantiskiem stāstiem. un nezinu, vai justies skaistai, vai tomēr .. lētai.

ak, jā. atnācām mājās ap pieciem. vismaz pusstundu pa logu vērojām īstu filmu cienīgu ielu kautiņu, trīs policijas mašīnas un kliedzošu mammu (starp citu, tikai tāpēc, ka tur bija mamma, vienu no puišiem neapcietināja. teica, lai ejot pie mammītes.. kikiki). apsēdāmies un sākām apspriest vakarā notikušo. lai vai kā viena no meitenēm iekliedzās un teica: "es beidzot zinu, ko Tu man visu laiku esi atgādinājusi - Kirsten Dunst!!!".

pēdējos divus mēnešus Turcijā vairāk kā jebkad piekrītu Vangažos uz sienas rakstītajam. Dzīve ir kino. vismaz šeit. pavisam noteikti!!!

Diezin cik ļoti vajag sadūšoties, lai pašai sev ieskaidrotu, ka uzvedos nevis kā naivs skuķis, bet gan sieviete, kas būtu pielīdzināma mīlestības spēles lomai - "player"

kaut kā sākām runāties sejas grāmatā.. viņš teica, lai zvanu skaipā. un runāju latviski ar viņu. viņam nav mikrafona. es 5as vai vairāk minūtes stāstīju visu kas uz manas sirds, visu ko līdz šim nebiju spējīga pateikt viņam angliski. un pateicu. un tagad pati smaidu, cik viegli palika. laikam, jā. nu gan tas viss ir beidzies, vai arī .. esam fāzē, kad vienam otra diktam trūkst.

lai vai kā, abi zinām, ka mums abiem tas vnk nenostrādāja. varbūt reizēm ar bezgalīgo romantiku, izkušanu acu skatienu laikā un taureņiem skūpstoties nepietiek. attiecības un mīlestība kā tāda nav plika spēlīte. tā līdzi nes arī kaut ko vairāk ..

Atnāca uz tēju. Puisis, ar kuru kopā vakaros skrienam. Sēdējām abi balkonā dīvanos aci pret aci. vienā pusē es, otrā - viņš. Es pa ausu galam klausījos Kreituses sarunu radio viens programmā, bet viņš izvilka papīru, zīmuli un sāka rakstīt. rādot man teikumu pa teikumam.

Un es tagad domāju, vai viņš ir tik romantisks, vai vienkārši lētas romances saskatījies. bet mīļi - teikumu pa teikumu izlasīt, cik skaista viņaprāt es esmu

jap, vakardien vīna bija bišku pa daudz. sarakstīju tādas īsziņas, ka šorīt pat šķērbi metas no to salduma pakāpes. Un kauns pa visām malām, jo es tiešām nedomāju tā, kā vakar rakstīju. bet nu iespējams tas vismaz lika justies puikam īpašākam. kikiki. lasu tās sms un ķiķinu.

ar vīnu vēl mazliet galvā jāturpina bīdīt teksti kursa darbam .. un tad jau uz Stambulu šonakt. wuhū


un buča Zaņam dzimšanas dienā šodien :*

Šodien nez kāpēc pamodos jau 7:00 lai secinātu, ka ārā ir apmācies un diena būs visdrīzāk lietaina, nekā saulaina. Klusi izlavījos caur dzīvokli, lai neuzmodinātu dzīvokļa biedrenes un nosēdos balkonā ērtā dīvānā. Šodien Turcijā oficiālā brīvdiena - bērnu diena. Pie logiem, balkoniem - visur - izkarināti Turcijas karogi. Mošejas lūgšanu skaņa un Izmira pamazām sāka mosties.

Nu jau pusdienlaiks. Brokastis vēl nav ēstas, Izmira pamodusies, mašīnu lielpilsētas trokšņi un vīri skaļi skandina bulciņu cenu.

Skolas darbu vairāk kā saprašanas, bet slinkums ir daudz lielāks. Šodien laiskošos. Un vakarā vīns. Daudz vīna.

Taču tagad brokastiņas un tad pastaiga - jāiepērk biļete uz Stambulu un kāda laba lasāmviela ceļam.

apmēram 20 un vairāk grādi plusā. grāmata padusē, mūzika gatava - sēžos metro un pazūdu pie Egejas jūras.

"Linda, what is Latvian native language? Is it English?"

nezināju vai pateikties par it kā komplimentu, vai priecāties, ka beidzot kāds nedomā, ka latvieši runā krieviski vai arī smieties par klasesbiedra mulķībiņu

vīns uz lūpām jau trešo dienu.

vakardien pēc ilgāka laika satiku savu vienīgo Turcijas problēmu. "Oozevenue" viņš mani aicināja uz sarunu. pateicu, ka mums nu gan vairs nav par ko runāt. taču turkiem piemīt neatlaidība. pats vainīgs. Jo savā neatlaidībā viņš dabūja no manis teikumus, ko viņam labāk nebūtu vajadzējis dzirdēt, kā arī manu konkrētu NĒ.

viss cauri.

vīns beidzies, sirds mierīga. laiks pievērsties mācībām.

Tuvu eksplozijai

es esmu tālu. tik tālu, ka biju nolikusi atmiņas par savu ideālo Vinniju Pūku tālēs zilajās.
šodien viņš ne no kurienes atsūtīja man Vinnija Pūka audiogrāmtu. ar piebildi - "pasmaidi". Kas vispār lika viņam domāt, ka es nesmaidu? Un kādēļ viņš tā dara, ja zina ka vasara lāčuka apskāvienos man maksāja sirds pazaudēšanu?!

un tagad tinu savus ierakstus no paša pirmā. savus "aukstos čukstus" es veidoju kā vietu, kur pierakstīt katru manas mazās mīlestības rindu. Un atceros tos vasaras rītus, kad cēlos 5:30, lai ietu uz darbu, bet vienmēr zināju, ka vakarā manas rokas ievīsies viņa vai arī es sūtīšu vismīļāko īsziņu, par to, kāda mana diena ir bijusi, domājot par viņu. tā bija skaistākā mana vasara. un pirms tam tā bija mana skaistākā ziema.

un lai tā arī paliek. Man ir ļoti labi tagad te, kur es esmu. ne tikai vietā, bet arī sirds apstākļos - esot tālu no visiem, neieliekot sirdi ne cilvēkos, ne notikumos. bezgala labi. un es negribu atpakaļ.

Pavisam nevainīgā sarunā mans kursabiedrs centās noskaidrot, kur es dzīvoju. Tajā mirklī man likās, ka tas ir ar tieši tādu mērķi, kā saruna beidzās - lai noskaidrotu, ka abi dzīvjam apmēram tikai 6 minūšu attālumā.

Vakardien taču no rīta pamodos ar ziņu, ka iepretim aptiekai, tajā salauztajā kokā kaut kas ir atstāts man.. Tā kā manai mājai pretim nav aptiekas, krītot mazām lietus lāsēm gāju meklēt visas tuvumā esošās un atradu īsto.

Kokā starp nolauztiem zariem bija iesprausta rozā salijusi tulpīte.


Šonakt ap plkst. 4 naktī viņš salijis stāvēja zem mana loga. uzmetu jaku uz pleciem un arī izskrēju lietū, kas bija daudz skaistāks kā Jāņu lietus - tik pat stiprs, taču mazākām lāsītēm, izskatījās, ka visas peļķes ir rūtotas. Viņš bija atnācis lai noskūpstītu mani. Lietū.

Un es domāju, ka man nav Jums jāstāsta, cik romantiski ir skūpstīties, kad traki līst un lietus lāses spēlējas sejā.

man pazvanīja mammis.. pēc sarunas es tik ļoti sadusmojos, ka aizgāju skriet. skrēju es ātri un ilgi. tik stipri, kamēr sāka tecēt asinis pa degunu no sakāpušā asinspiediena vai pārāk straujās elpošanas. es nezinu.

viss, ko es zinu ir tas, ka vecmāmiņa ir slimnīcā, bet es esmu iestrēgusi Turcijā

līdz pieciem rītā sēdējām visi un dzērām vīnu viesistabā. no pieciem līdz septiņiem mēs abi nolīdām manā istabā un beidzot tikām skaidrībā par visu.

septiņos es iegāju dušā un aizgāju uz skolu prezentēt prezentāciju. runāju un jutu vīna smaržu. un atcerējos viņa skūpstus

Ir rīti, kad tu pamosties un nesaproti, kāpēc vispār esi vēris acis vaļā.
šodien traki trūkst sniega. māju smaržas. drauga pleca. Vienkārši fiziski un garīgi TRŪKST!
tik dīvaini dīvaini dīvaini un vēlreiz DĪVAINI sēdēt savā gultā un skatīties uz visām atmiņbildēm, kas atstutētas pie sienas. seja pie sejas - viens otram blakus. šķiet, ka vienīgā kustība manā istabā pieder zivij akvārijā un sveces liesmai. pat mani priksti, kas ksutās, šodien liekas nedabiski. neīsti. šodien nav tā, kā gribētos, nu ne pavisam.

un es nesauktu to par homesick, vai garīgo piesārņojumu. es to nosauktu par vajadzību iziet ārā lietū. ir silti, mazliet līst un skaisti aiz loga. jo vairāk domā - jo vairāk skumst. fakts.

bet ausīs skan mammas balss.

pabeigšu mācības, sakurināšu savu mazo ūdenspīpi un skatīšos kādu austrumu filmu, saliekot tos ērtos zemes spilvenus zem dupša un sēžot uz tipiski raiba turku paklāja.

nu jau par tradīciju ir kļuvis no rītiem atvērt logu, izliekties ārā pa to, sajūtos pavasara smaržu un skatīties, kā turku cilvēciņi rosās pa ielām. lūgšanu skaņas piecas reizes dienā, mazie uniformās tērptie skolnieciņi, smēķējošie vīrie noplukušos uzvalkos un sievietes ar lakatiem. māja pie mājas, mašīna pie mašīnas. un Linda katru rītu smaida, kad skatās ārā pa logu.

es esmu iemīlējusies šajā zemē ne pa jokam. un es nezinu, kur likties, cik ļoti jūtos šeit iederīga.

heeey .. cik forši sēdēt dzīvojamā istabā, mācīties un dzirdēt no virtuves skanam Brainstorm - Maybe un turcietes balsi, kas zina gandrīz visus vārdus

bet citādāk šodien tā mazliet dīvaini. pārsteidzoša dāvana no lietuviešu kompānijas, skaļa "happy birthday" dziesma klubā, kurā starpcitu spēlēja lielisku dzīvo mūziku. visa rosība, "birthday girl" statuss, bet iekšēja smilkstēšana pēc savu vismīļāko apskāvieniem šodien. Šajās dienās vajag savus cilvēkus, nevis dāvanas. neko vairāk.

lai vai kā - eju miegā. un pamodīšos ar smaidu. cause that's my day. :)