Friends of Friends

Noklausīti sarunu fragmenti.

Evangeline was both one of his most popular works during his lifetime, and his most controversial. Longfellow chose to write the poem in dactylic hexameter, which is the meter used by Homer and others of the Greek and Roman eras.

This is the forest primeval. The murmuring pines and the hemlocks,
Bearded with moss, and in garments green, indistinct in the twilight,
Stand like Druids of eld, with voices sad and prophetic,
Stand like harpers hoar, with beards that rest on their bosoms.
[...]
Harvests were gathered in; and wild with the winds of September
Wrestled the trees of the forest, as Jacob of old with the angel.
All the signs foretold a winter long and inclement.
Bees, with prophetic instinct of want, had hoarded their honey
Till the hives overflowed; and the Indian hunters asserted
Cold would the winter be, for thick was the fur of the foxes.

story time:
Я опишу ниже историю, которая произошла со мной, когда обычный полицейский
(не ICE) с улыбкой сообщил мне, что он был готов меня застрелить.
Вообще, я люблю, когда меня останавливают полицейские городка, в котором я живу. Они смотрят на мои документы, понимают что я участвую в выборах шерифа, и, дружелюбно улыбаясь, отпускают меня с предупреждением.
Короче, он остановил меня в 100 метрах от моего дома. Молодой парень, вежливый, приятный.
— У тебя машина не зарегистрирована, — сказал он. – Срок регистрации истек вчера. Забыл?
— Я должен забрать у тебя машину, и вызвать эвакуатор, — сказал он. – А ты вызывай убер. Хотя ты и пешком дойдешь.
— Я возьму твои документы и пойду назад к своей машине, — сказал он. – Пробью тебя по базе данных. Обычно я это делаю минут за пять. Но раз мы с тобой из одного города, в этот раз я это сделаю за 15 минут. Ты меня понимаешь?
— Нет, — честно сказал я.
— Ты за эти 15 минут можешь в телефоне пойти на сайт RMV, — объяснил он. – И зарегистрировать там машину онлайн. Я вернусь, ты мне покажешь имэйл о регистрации, и можешь ехать домой.
Слушайте, как приятно. Какая доброжелательная у нас полиция! Я достал телефон, пошел на сайт. А там надо ввести номер машины (License plate). Ну, и какой у меня номер? Леший разберет. Не помню. Что я вам, цифры бесполезные буду запоминать?
Я вышел из машины, обошел ее. Посмотрел на номер сзади. Повторил его про себя два раза, чтобы получше запомнить. И вернулся в машину, и там закончил регистрацию. Получил имэйл.
— Забыл номер машины? – весело спросил меня полицейский, вернувшись. – Ты давно в Америке?
— Так давно? – удивился он. – И до сих пор не знаешь, что из машины нельзя выходить?
— Я сразу пистолет из кобуры достал и с предохранителя снял, — сообщил он мне. – И пока ты за руль не вернулся, я все держал тебя на мушке. И одно твое неправильное движение, и я бы открыл огонь на поражение.
— Ты меня пойми, — весело просвещал меня полицейский. – Это тебе не Канада. У нас тут в полицию стреляют. И я каждое утро выхожу из дома и не знаю, вернусь ли я домой живым. Так что малейшее подозрение – и я буду стрелять. Потому что я тоже жить хочу. Понимаешь?
— Ты что, этого не знаешь? – продолжал удивляться он. – В Америке все знают.
— Если тебя останавливает человек в форме, — улыбался он. – Я, например. Никогда не возражай. Делай то, что я тебе говорю. Беспрекословно! Потом ты можешь нанять адвоката и вызвать меня в суд. Но это потом. А пока – полное сотрудничество!
— А скажи, — спросил я его. – Мне тут звонят, и предлагают за 200 долларов купить значок "Я поддерживаю полицию". Как бы пожертвовать деньги на вас. И они говорят, что вы меньше штрафуете людей с таким значком.
— Это мошенники, — засмеялся он. – Ты им дашь 200 долларов, они нам 5 долларов перешлют. А себе 195 оставят. Если ты хочешь дать нам донат, то езжай к нам в участок и дай там Биллу. И он тебе нашу наклейку даст.
— Но она все равно не помогает, — сказал он. – Мы на нее не обращаем внимания. 200 долларов каких-то.
— А если я дам 10 тысяч? – спросил я.
Он посмотрел на меня оценивающе.
— Да ты и 200 не дашь, — засмеялся он.
Не знаю почему, но его слова меня задели. И я решил на следующий день заехать и дать 250. Он сказал, что не поможет. Но это с ним не поможет. А на другого полицейского, может, это и окажет влияние. И он не откроет огонь на поражение.
Но до сих пор так и не заехал. Все некогда как-то.

atrasts sejasgrāmatā:

"Šodienas Latvijas lielākās priekšrocības ir atvērtās robežas un pase, kas ļauj bez vīzas iebraukt lielākajā daļā pasaules valstu. Attiecīgi tai daļai pilsoņu, kuri nav piesieti pie amata vai īpašumiem, ir iespēja turpināt savu dzīvi tuvākās vai tālākās ārzemēs. Pat lai saņemtu pensiju, personīga klātbūtne vairs nav nepieciešama. Kā zināms, tad psrs laikos šādas legālas iespējas nebija."

(c) IA

dienas prieks

vācu doktora bots atkal plātās ar google linkiem - laikam domā, ka linki aizstāj speciālistu apgūtās zināšanas un praktisko pieredzi.
piesauc vēl wiki, kuras ierakstus var rediģēt jebkurš, kā uzticamu un patiesu informācijas avotu, uz ko atsaukties, kā to postulē viens cits cibiņš.

Man patīk strādāt ar filmu, jo tā ir taktīla, stimulē visas maņas!

Actiņas: smuki iepakota filmiņa, apdruka, estētika.
Deguntiņš: izņemot filmiņu no bundžiņas, tā mēdz smaržot - it sevišķi krāsu filmiņas. Šaujot diapozitīvus, svēts ir rituāls atraut filmas bundžiņu un nekavējoties ieraut tās smaržu nāsīs, kaifa izteiksmē noelšoties. Mmmm, beznarkotiku dopamīns!
Taustīte: pats par sevi saprotams - tu gaismjutīgo materiālu turi savās rociņās. Rociņās ir filmiņa, nevis vieninieciņu vai nullīšu solījums. Tur ir sudrabs emulsijā, uzklāts uz plānas plastmasas lentas.
Austiņas: filmiņas tīšana kamerā ir dzirdama, griežas zobratiņi, tikšķ mehānismi - prieks klausīties manuālas kameras darbībā ir aptuveni tāds pats, kā pielikt ausi pie mehāniskā rokas pulksteņa.
Garšiņa: eu, to gan labāk nē! Taču kāds dzēriens procesa pavadīšanai - ko ne?!

Man patīk strādāt ar filmu, jo visu raksturo mans darbs un prasmes attiecīgajā brīdī.

Neviens pats algorims manas kļūdas nelabo. Neviens pats algoritms man nepiezīmē neko lieku vai nezaudē ko būtisku faila izmēra dēļ. Manu rociņu neviens netur, neviens mani nestabilizē. Neviens attēla apstrādes kods nezaudē toņu bagātību, neķēpā ciet mikrodetaļas, nepataisa lietas un tekstūras par plastmasu. Nevienas koda instrukcijas manas bildes nepadara plakanas, pielietojot HDR bez jēgas un poņas, piemēram. Kontrastu kontrolēju es ar attiecīgā materiāla un tā ķīmiskās apstrādes izvēli. Kontrasts - kompozīcijas elements. Mākslinieciska izvēle. Klusums mūzikā. Visur nav jābūt HDR, visu nav jāredz un visu nav jādzird. Kompozīcija virza uzmanību.
Ir laba sajūta paskatīties pa logu un nodomāt: Hmm, izskatās pēc f/4 un 1/250s ar ISO 125 filmiņu. Tad paņemu fočiku, ieslēdzu eksponometru un trāpīts perfekti - ar visu sniegotās ainavas ekspozīcijas +1 stopa kompensāciju, lai galā sniegs izskatītos balts, nevis pelēks, jo eksponometrs visu mērīto definē par vidējo pelēko toni - tavs uzdevums ir zināt un saprast, kā izvietot toņus kadrā no ekspozīcijas viedokļa vien: fragmas atvērumu izvēlos es, ņemot vērā lēcas īpašības un iecerēto attēlu; slēdža ātrumu arī izvēlos es - gana ātru, lai roktrīce un subjekta kustība neizpludinātu kadru vai tieši otrādi - lai izpludinātu, ja esmu tā iecerējis. Filmiņu izvēlos es - balstoties uz vizualizēto gala rezultātu un iemīlēto attēla izskatu. Fočēju es, nevis instruments - visos posmos. ( ... tālāk ... )

Vakar noskatījos Hamnet, laikam to dziļo domu tur nesapratu. Būšu pārsteigts, ja paņems oskaru, kā labākā filma.

karoče, ir plāns ieviest saimniecībā aerogrila kungu
šobrīd kompilēju informāciju par zīmoliem un tehniskajām specifikācijām
sliecos uz cosori dual blaze

varbūt arī kādam no jums ir aerogrils?
modelis, pieredze, plusi-mīnusi?
mūsu redakciju interesē viss

Es nopirku to somu, lietuvieši piesūtīja 2 dienās. Izskatās mazāka par mugursomu, ar ko pārvietojos ikdienā starp darbu-veikalu-mājām, sver ~1,2 kg, bet ar izvelkamu rokturi un ērtiem ritentiņiem. Tagad ultravieglu pakošanos ar zeķu un zobubirstes svēršanu būs jāizmanto ne tikai kalnu pārgājieniem.

The Rip (2026)

vakariņas pie televizora

ēdot vakariņas, sanāk fonā paskatīties TV, un izvēle parasti ir starp Netflix, vai Samsung'ā pieejamās programmas.
Dažreiz izvēlos paskatīties par lokālajiem mentiem, t.sk. Police Interceptors.
Dekādi seni notikumi, bet dažreiz redz tautiešus, vai noderīgu info.
Lūk, un atkal uzpeldēja gadījums:
galvaspilsētas un M25 apkārtnē launais aizdzina M5/M6, labie sāka sekot ar Evo, disko gaismas, ziņojumi rācijā, visas lietas.
sekošanas laikā, satiksmes patraucēts un nometis ātrumu, ļaunais iemeta reversā, un BMW atpakaļgaitā uztesa pa Evo.
viegli bojājumi, Evo turpina sekot, un ziņot rācijā.
kādu brīdi vēlāk situācija atkārtojās, tikai tesiens bija stiprāks, Evo nobrauca malā, apstājās, noziņoja rācijā un izsauca brālīgos ugunsdzēsējus.
neskatoties uz visu kameru piesātīnājumu tajā rajonā un valstī vispār - BMW atrāvās, un netika noķerts, kas smieklīgi.
menti var noķert tikai amatierus. un punkts.

ES NEPRASĪJU VISU ŠO GAISMU

For All Mankind (2019- S1-S4)

Vakar nolēmu uzmest aci saviem dipiem. Bieži to nedaru, pārsvarā aparāts tiek lietots draugu lokā, nevis strikti solo. Man sen radās aizdomas, ka Ektachrome E100 ir ļoti švaka diafilmiņa un to vajadzēja verificēt, čekojot vecos ar dažādām Fujifilm diafilmiņām fočētos kadrus. Izvēlējos kastīti "Bradātāji" - tajos 60 kadros redzami mani draugi, mīļcilvēki un arī nedraudzībā un atsvešinātībā pārgājušie. Tur daudz redz cilvēciņa, ar kuru dalījos savā dzīvē veselus gadus 13, bet vairs ne. 2 gadiņus jau vairs ne un beidzot nav sāpīgi uz to skaisto un labi fočēto cilvēciņu paskatīties - sāpju vietā seju dekorē kopdzīvi novērtējošs smaids, kura kaktiņos samanāma dzīves skola, secinājumi un pateicība.

Un tad pamanu, ka projektora gaismas kūlī redzamas sīkas daļiņas. Hmm, kaut kādu putekli izsitu no kāda pirmsvēsturiska pakša? Hmmmm. Pamēģinu ieslēgt halogēnspuldzi jaudīgajā režīmā - slēdzu un nekas nenotiek. Opā, tad jau tie nebūs putekļi, bet gan dūmi?! Kas tad nu lēcies, elektronikas daļai simts gadus neeesmu pieskāries!? Bet nu, redzams, ka pasākums nav tīrs - slēdzu ārā, ņemu vāku nost. Ieslēdzu projektoru un pētu, kas par lietu. Jūtama patīkama veco trafiņu saldenā smarža un tas mazliet kūp - sāk svilt sekundārā tinuma vadiņa izolācija - ja tā pārdeg, rodas īssavienojums un trafiņu var izmest potenciāli kopā ar komponentēm, kas no tā barojās.
Izvelku no kabatas CAT S62 Pro, ieslēdzu pārmaiņas pēc telefonā noderīgu kameru - termālo. Veicu mērījumu un esmu uz dirsas: sekunžu laikā viens no trafiņa sekundārajiem tinumiem sasniedz 120 grādu temperatūru un turpina kāpt - fiksi slēdzu ārā un challenge accepted: izjaukt un secināt, vai nav kas acīmredzams lēcies. Lai gan elektronikā esmu zābaks, īssavienojumu gan jau manīšu tīri pēc kādas komponentes temperatūras straujas celšanās.

Izjaucu aparātu un potenciālais grēkāzis atrasts: reiz palūdzu paziņai īstenot manu ideju: aizstāt projektora autofokusa mehānismu ar augstas precizitātes manuālu fokusēšanu, pielietojot 2. pleisīša pults analogā stika risinājumu gluži kā spēlītēs - maza kustības amplitūda kustina fokusēšanu lēni, bet kloķis līdz galam jeb liela amplitūda - ātri. Tādējādi var nodarboties ar mikroskopiska līmeņa fokusa perversijām, nav jāpaļaujas uz garām šaujošu autofokusu. Arī kadru pārslēgšanu palūdzu uztaisīt tā, lai varētu ar stika ieklikšķināšanu pārslēgties. Ērti, patīkami, paldies cilvēkam - viņš pielāgoja shēmu, es tālāk savilku vadiņus līdz pultij, kā nu man vajag.
Lūk - problēma: cilvēks lodējumus izolējis ar izolācijas lentu. Tā darīt nevajag - sevišķi, ja lieta pakļauta paaugstinātai temperatūrai, kas līmīti atlaidina un lenta - lec nost. Gadu gaitā nolekusi pavisam nost un plikais vadiņš atradis nesankcionētu kontaktu, gandrīz nosvilināja projektoru vai pat ko vairāk, ja tas sāktu pašaizdegties.
Tad nu - paņēmu termocaurulītes, nomainīju salentoto un notestēju: vairs nekarst, turas stabila ~50 grādu temperatūra. Lieliski, super, malacītis - atkal projektors glābts! Bet - ar to viss nebeidzas. Pieredzē un poņā lēnām rūdītā acs pamana virkni izregulētu daļu, kas skaidro vēsturiski dīvaino kadru centrējumu un paralelitāti korpusam. Izregulēts šis un tas, un ķēdē - viss pārējais. Elektronika sakārtota, būs jākārto optiskā ass - sākot no avota, turpinot ar diapozitīva pozicionēšanu gaismas avotā, turpinot ar objektīva paralēlumu diapozitīvam, lai nodrošinātu attēla asumu no stūra līdz stūrim. Lūk - ar šo tad man jātiek galā, challenge accepted. Gribētos to darīt šodien, bet saistības pret citiem cilvēkiem jāgodā, lai arī kādas zobusāpes* un pārmetumus manā virzienā tas nesagādātu. ( ... tuvāk ... )

Current Music: 1200 skolēnu balsis garajā starpbrīdī

Latvijas pasts ir brīnišķīgs, proti:
- 2. janvārī veicu pirkumu Discogs platformā.
- 6. janvārī Portugāles pasts pieņem man adresētu sūtījumu: plates no ierakstu studijas Equilibrium Music caur Discogs. Ilgi gan ņēma, bet OK - pārdevējs lēni sagatavojis paku, noformēijs sūtījumu vēlu gan jau - neizskatās pēc PT pasta lažas.
- 8. janvārī to Portugāles pasts izsūta piegādei. Portugālei pasūtījuma apstrāde prasīja 2 dienas.

*paciņa karājas gaisā 9 dienas, katru dienu čekoju izsekošanas sitēmas - Portugāles un Latvijas. Pa jūras ceļu piegādā, vai?*

17. janvārī paciņa pienāk Latvijas pasta šķirošanas daļā. Sestdiena - ir OK, ļausim pirmdien šiem turpināt strādāt.
19. janvārī paciņa nosūtīta izsūtīšanai uz pasta nodaļu.
20. janvārī paciņa saņemta manā pasta nodaļā, apstrādāta un izdrukāts fizisks aicinājums saņemt paciņu. Ļoti labi, tad jau šodien būs, ne?
20. janvārī zvanu uz pasta centrālo numuru prasīt, vai viss ir OK, kur nosprūdusi un kas notiek, kāpēc neesmu saņēmis aicinājumu vēl pastkastē, kas ir burtiski 3 mājas no pasta nodaļas? Pēc datumiem izskatās, ka pārāk ātri ceļu traci, bet čujs man liek rīkoties - atgādina 2000. gadu Pasta izdarības, tāpēc savlaicīgi piezvanu un pajautāju, kas, kur un kā, nevis pa velti eju uz pastu, lai cik tas tuvu arī šī brīža dzīvesvietai nebūtu.
21. janvārī neaicināts ierodos pasta nodaļā - nosaucu paciņas Nr. un lūdzu pačekot, vai ir uz vietas. Jā, super, ir uz vietas, saņemu bez visādiem Pasta centieniem, tik balstoties uz izsekošanu vien! Pajautāju, vai nebija kāda aizķeršanās un darbiniece noplāta rokas vien par tām 9 dienām, kuras paciņa pavadīja, karājoties gaisā - mūsu vai Portugāles, nav zināms. Zinot, kā strādā Latvijas pasts - pie sevis rēcu un gaidu, kad saņemšu ķipa 20. janvārī drukāto aicinājumu saņemt paciņu.
27. janvārī saņemu drukāto aicinājumu izņemt sūtījumu ar norādi, ka pēc 10 glabāšanas dienām var tikt piemērota gabāšanas maksa. Latvijas pastam pasūtījuma nekompetenta apstrāde prasīja 10 dienas un iestājas jau potenciāls maksāt par "glabāšanas pakalpojumu". Uz šīs realitātes pamata - cik vien iespējams izvairos no Pasta pakalpojumiem, izmantoju kurjerus, kuri prot tajā pašā vai nākamajā dienā ievietot paku pakomātā, atstāt random adresē - kaut veikalā - un nečakarēt man ikdienu. ( ... tālāk ... )

Tirānas galvenajā laukumā ir ēka, kas izskatās pēc manis.

Cik patīkami ir tikt vaļā no mantām. Piemēram, slēpēm un slidām, kas stāvējušas 40 gadus. Vai krāsām, kas būtu jāved uz bīstamo atkritumu laukumu, bet kādam, izrādās, noderēs mākslas projektos. Vai 20 gadus veciem rēķiniem no jau gandrīz tikpat gadus likvidētām firmām, kas nu noder krāsns kurināšanai, lai neaizsalst caurules. Man vēl ir daudz visa kā: grāmatas, padomjlaiku porcelāns, kaut kādi matu līdzekļi, frizierkrēsli un izlietnes, frizierštrunti, par kuru cenu man nav nekādas sajēgas (piemēram, instrumentu maki bez instrumentiem vai šķēru eļļa).
Te vajadzētu piesaistīt kādu cilvēku, kura lielākais prieks ir visu revidēt, kārtot, sistematizēt un pārdot.
Un tad man būtu plašāka dzīves telpa un iespēja psiholoģiski uzelpot (jo ieplūst skābeklis tiešā un pārnestā nozīmē).

nu, es taču esmu tas fakin postkoloniālais subjekts.

bāc, saprast atšķirību starp projekcijas lauku un autentiskumu (attiecībās, bet arī mākslā un sarunās) maina pilnīgi visu. Projekcijas lauks nav nekas bez barošanās no autentiskuma telpas, bet plaisā starp šiem abiem zeļ patriarhāts.

Vai tiešām atrodas cilvēki, kas apgalvo, ka šī ziema esot nez kāda tur rekordiste?
Man gan nešķiet, ka būtu diži auksta pagadījusies - ne te ilgstoši visā valstī pa dienu -20, ne pīķi ar -33 naktīs nedēļu no vietas vai tamlīdzīgi, ne tur baigi iesniguši esam, ne kas vispār noticis ārpus ekstraordinārā. Ne tur kāda aukstuma dēļ atcelta darba diena, ne plīsis ūdensvads ledus dēļ, ne aukstums, kas aizliedz iziet ārā un vispār - garlaicīgi! Normāla ziema ar maigu salu pa dienu un niknāku kodienu naktī - viss pa savām vietām! Pat iziet uz dienu laukā fočēt ar filmas kameru un statīvu var - ne man kāds pirksts nokrīt, ne kamerai acs aizsalst.... Bet nē, kādam te rekordi plīst, ņemšanās soctīklos un nez kāpēc - augsne neskaidrībām... Kas ir neskaidrību avots, uz kā pamata cilvēki spekulē? Atmiņas trūkums, bota halucinācijas, līdzcilvēku gļukošana un gaudošana Botiem līdzi? Vērot to no malas - laikam cirkū iemaldījos pie klauniem, ērmiem un klaigājošiem nezvēriem. Ož pēc kūts.
Pie smaķeles vainošu cilvēka grupas psiholoģiju mijiedarbībā ar soctīkliem un botiem - kas notiek, kad uz paplātes tev pasniedz labi pagatavotu, bet nezināmas izcelsmes un kvalitātes sūdu.

( ... tālāk ... )