Diapozitīvs

Skatos PS4 virzienā un roka neceļas.
Mirušās mūsdienu spēles, kas teju visas bāzētas Unreal Engine un tāpēc izskatās vienādi, spēlējas vienādi, gļuko vienādi. Nogurums no tā jau, eBāls un zaeBāls. Radošais bankrots, necieņa, ekspluatācija un otstojs... PS5 nemaz negribas - nav iemesla man tiekties pēc šādām spēlēm, pēc šāda videospēļu tirgus produkta. Nav iemesls gribēt arī PlayStation 6, kas noteikti ies vēl soli tālāk šajā neprāta virzienā.
Lietas mainās, progresīvi degradējas, ekspluatē geimeri, iznieko viņa laiku. Mikrotransakciju vēzis, ekonomika spēlēs, nepabeigti produkti, pirmās dienas ielāpi un tā tālāk. To visu WEB-enabled bulšitu man nevajag.

Ieslēdzu PS3 un parauj jūtiņas.
Manā konsolē ir cilvēku profili, ar kuriem attiecību īsti vairs nav. Saldsērigi, interesanti. Dzīve tāda.
Pagājis jau gana ilgs laiks, lai vairums PS3 spēļu būtu aizmirstas un pelnījušas atkārtotu spēlēšanu. Tāpēc ielieku Tomb Raider HD triloģijas disku un palaižu tās pirmo daļu "Legend" un negaidīti jūtu masīvu svaiga gaisa pieplūdumu. Kāds atvēra logu, vai?
Spēlēju, baudu un jūtu - nulle modernā bulšita! Nekāda visa tā aiz rociņas vadāšana kā rītārdu bērnudārza grupiņā. Nekāda lieka un nogurdinoša laika tērēšana pa nodrāztām atvērtajām pasaulēm ar pilnīgi liekiem saidkvestiem un tamlīdzīgu sūdu, kas noēd stāstu, noēd ritmu, noēd jēgu. Tā vietā - spilgti jūtams tvirts saturs, progresija un diemžēl jau aizmirstais aspekts - spēle tevi ciena. Un tematika foršā - Mezoamerikas civilizācijas :)
Ciena un uzticas, ka tiksi galā ar puzlēm, ka atradīsi, kur jāiet tālāk, ka viss būs ok bez palīgritenīšiem. Nevis notašķī visu spēles vidi ar dzelteno krāsu, uzbāžas ar misijas mērķa atgādinājumu po-pupiem, uzliek resnu bultiņu, kas visu laiku rāda, kurp uz katra soļa iet kā totālam daunim. Nevis iestrādā režīmus, kas vizuāli tev visu spēlē atrodamo ar zelta karotīti ieliek tev ānī. Tā vietā - kolosāla atmosfēra, vides dažādība, repsekts un kaifs. Bet nu, nav gluži 100% PS3 nopelns. Legend nāk no vecākas paaudzes. Legend ir no laika, kurā geiminga politikas nebija izdrātētas. No laika, kurā bija pavisam cita pieeja, citi tirgus darbības principi. No laika, kad diskos bija pilns un pabeigts produkts.

Tas ir PlayStation 2 spēles HD ports.
Tāpēc to cieņu un svaigumu jūt izteikti. Spēle tiek pilnībā lasīta no diska un nulle online bulšita. Tā vietā - pabeigta un noslīpēta spēle, totāla neatkarība no interneta, totāls kaifs dzirdēt jau piemirsto lāzera mehānisma kustības skaņu - mehāniskā simfonija... No jaunajām paaudzēm paņemts tikai labais/pieņemamais - uzlabota gaisma, papildināts ar trofejām/ačīvmentiem.
Rīt ar RGB SCART pieslēgšu PS3 pie Trinitron CRT un kineskopa ekrāns iepūtīs dzīvību šajā vecajā, bet uzfrišinātajā spēlē, kas tika radīta tieši šajai kineskopa tehnoloģijai. Ja modernā OLED ekrānā PS2 tekstūras ir plakanās un izsmērētas, tad CRT tās rādīs dzīvas un trīsdimensionālas. Spēle būs savās mājās un man būs 100% kaifs, nevis 80% tieši tekstūru smēres un kustības šmiglas/raustīšanās dēļ. Jācer vien, ka HD portā nebūs sačakarēta oriģinālā 4:3 būšana.
Ja būs sačakarēta, tad notiek interesanta lieta - iemesls papildināt savu PS2 kolekciju ar Tomb Raider: Legend un Anniversary (pirmās daļas uzfrišinājums)! Otrā pleisīša spēles nav pirktas gadus 20 un droši vien tām nācis klāt "retro nodoklis", hehe.


P.S.
Vajadzētu nopirkt jaunu PS3 DualShock 3 pulti. Ja ne jaunu, tad vismaz pašam pārlodēt analogos stikus - manāms krietns nolietojums, kas rada liekas problēmas.
Norāde Zivij un Robinam: ieraksts 100% tapis no mobilā, dodoties pie miega.

Sēžu bārā un smejos, baudu tvaika nolaidēju: Dark Matter aliņu - izcili tumša IPA, kas mierīgi varētu dažu labu stautu nolikt uz lāpstiņām pirmajā raundā. Malkoju to ļoti lēnām un domāju par pēdējo 2 dienu piedzīvojumiem, kur pēdējais no tiem ir vien pārdesmit minūtes aiz muguras, manā sistēmā joprojām cirkulējot lielai adrenalīna devai. Izdomāju, ka būtu interesanti tos atspoguļot 3. personā.
Aukstais cēlaliņš blakus, mobilais rokās, top prozai līdzīgs priekšmets...

( ... tālāk ... )

Absolūti KRISTISKS un kolosāls materiāls, lai iepazītos ar to, ko telpa nodara skaņai un ar kuru vietu sākt to risināt, lai mēs dzirdētu mūziku, nevis telpu.

Ievieš skaidrību, iepazīstina ar instrumentiem, fiziku un to, ko ir iespējams izdarīt un, ko nav. Konteksts tur par ierakstu studijām, bet tas pats ir spēkā arī jebkurā klausīšanās/dzīvojamajā telpā.

Tikai tad, kad ir pielecis šeit apskatītais, ir jēga sākt spēlēties ar skaļruņu un klausīšanās vietas pozīciju. Tikai pēc šo parametru optimizācijas ir jēga pieķerties akustikas labošanai.

https://www.youtube.com/watch?v=i2WR4ZwC3lI

Attiecīgi tagad pavisam skaidrs tapis ir rīcības plāns :)

Foršas, dīvainas un izsvaidītas sajūtas ir skatīties oriģinālo The Twilight Zone seriālu.

Forši,
jo kvalitatīvs saturs un negaidīti pārsteigumi Mistērijas, Sci-Fi un bik Horror pasaulēs.
Dīvaini,
jo spēcīga aizgājušu laiku un kultūras liecība, kas hito visai savādi, par ko daļēji atbildīgs tieši Holivudas "kods" jeb priekšraksti, ko un kā drīkst rādīt uz ekrāna. Uzvedības kodekss novecojis un samākslots, bet tajā pašā kadrā - koncepti un idejas, kas solīdi priekšā saviem vienaudžiem.
Izsvaidīti,
jo baigi īsās sērijas. Tikko kā iegrimis vienā pasaulē, tā tiec izmests citā. Prasās vismaz divtik. Tajā pašā laikā - temps ir patīkami lēns, viss pasniegts kodolīgi un izteiksmīgi - labas īpašības. Bet nu, krēslas zonā grūti uzturēties ilgstoši. Pēc sērijām četrām jeb ~stundas pusotras, galva pārāk pilna un tai jādod atpūtu pēc tik neilga laika.

Un, tā kā filmēta ar melnbalto filmiņu, izskatās burvīgi HD. Filmiņa ir spēks

Kristietība šobrīd ir kas tāds, pret ko šis panks ārkārtīgi nikni iestātos.

//Līdzīgas domas manītas tepat, Cibā. Tas mani priecē!

... ir tad, kad tu, īrnieks būdams, info par maģistrālā ūdensvada skalošanu un no tā izrietošo ūdensapgādes pārtraukumu, uzzini tikai ar zobbirsti un mobilo rokās, kad Rīgas ūdens mājaslapā meklē iemeslu, kāpēc krāns šķauda melnu. Kurā ķēdītes posmā nobruka informācijas padeve gala lietotājam - nav svarīgi, bet pa ādu gan pelnīts!
Digitālie sarežģījumi...


P.S.
Šodien ir vinila laikmets: vinila skaņuplates, līme (PVA), vinila projekcijas ekrāni, skaņas izolējošie materiāli, mākslīgā āda, iepakojuma materiāli, grīdas segumi, kanalizācijas caurules, logu rāmji u.c. celtniecības materiāli...

Par muzonu šeit runāts daudz, par tā radīšanas aizkadriem no ieinteresēta klausītāja perspektīvas - arī jau parunāts un izteikta vilšanās par mūsdienu audio miksēšanas praksēm.
Par audio tehniku - esmu vien bišķiņ parunājis, bet nesirgstu ar gear faggotry, tāpēc šie simptomi man dabiski nepiemīt.

Bet akustika?
Par to nav runāts. Tā ir mega svarīga. Tev telpā var būt izcila tehnika, bet, ja stāvviļņi to visu sakropļo - tu esi samaksājis par smukām un praktiskām dekorācijām, kuras tavā telpā nemaz nedabū spīdēt.
Vakar, piemēram, skatījos Blade Runner 2049 un dvēsele sažņaudzās, dzirdot, kā manā telpā izpaužas dziļš bass - daļa tiek nenormāli būstota (skaņas viļņi summējas), bet daļa - pazūd pavisam (skaņas viļņi kancelējas). Līdz ar ko viss basa gals man dabā ir viens liels leprozorijs, fuj. Nevis skaļruņu vaina - Dali 109 ir zvērs!!! Bet gan telpas vaina - atstarojumi ir tieši dzirdamajā spektrā, skarbi.

Nolaižas rokas, viss slikti - milzu bass traucē dzīvot, bet pāris hercus tālāk - nav dzirdams un atkal traucē dzīvot. Un tā viss zāģējas, būstojas un zāģējas. Neģeld. Vajag kaut ko pasākt ar akustiku, nevis dzenāt iebūvēto ekvalaizeri resīverī vai pirkt EQ kastītes, kas sēdētu starp skaņas devēju un skandām. Nepatīk tā ideja pati par sevi ņemt un graizīt skandu dabisko skaņu. Nepatīk ideja nodarboties ar gear faggotry. Problēmai, tātad, jāpieiet no pareizās puses: akustika.

Pārvākšanās no mājas uz dzīvoklīti - dzīve tāda. Tagad dzīvoju dzīvoklītī, kurā dzīvojamā telpa ir ~3.8 x 4.5 x 2.8m. Ar šiem cietajiem parametriem nāksies nu strādāt.

( Iesākumā bija Logoss )

Jau iepriekš pieminētajā Jura Lapinska piesēdienā "Bolderājā", ausīs spalgi iedūrās subjektīvais, kuru daži klātesošie mēģināja uzdot par objektīvo, pārējiem šo it nemaz i neizaicinot, bet gan piedaloties nāves datuma minēšanas cirkā: mūzika esot nomirusi 90. gados.
Es protestēju un nosaucu pāris metāla blices, bet Juris atmeta ar roku un krievs pa kreisi teica, ka nekā labāka par Pantera neesot. Pantera - šmantera - primitīvs muzons ar identitātes krīzi un atkal jau - subjektīvais tiek uzdots par objektīvo. Beigu galā un pēc būtības te iezīmējas tas, ka cilvēka muzikālā gaume ir tīri paaudžu lieta un nekāda sakara ar objektivitāti.

Sūdzības būtība no Jura: neesot muzikalitātes, talanta. Tikai ķērkšana, ārdīšanās, troksnis.
Sūdzības būtība no krieva pa kreisi: pliks aklums.

Mēģināšu tad abiem kungiem palīdzēt, izceļot ārkārtīgi garšīgu, talanta odziņām pilnu pasaulē labāko pavāru pagatavotu muzonu, kas dekāžu gaitā nonācis uz mana šķīvja. Grupu secībai nav nozīmes, bet skaidri iezīmēsies tas, ka muzons kūsā un sprāgst teju pušu no dzīvības. Muzicēšanas prasme ir tikai un vienīgi augusi - loģiski, jo nekas nestāv uz vietas!

Zemāk atspoguļoju kvalitatīvu muzicēšanu, izceļot albumus, sākot no divtūkstošā gada. Patīk/nepatīk - tā ir viena lieta. Pavisam cita - uzskatāmi talantu piemēri, nevērtējot gaumi. Lai samazinātu palagu, reducēju pārskatu līdz max 6 grupām žanrā. Lai šis kalpo par šārējamu pierādījumu tam, ka miris nav itin nekas - ja nu vienīgi pašu miršanas apgalvotāju iekšējā pasaule, redzesloks un dzīvotkāre. Kas meklē, tas atrod!

Izcelto grupu raksturs - bieži vien outsaideri savā žanrā, kas to visu padarīšanu ilgi vērojuši no malas un daudz, ko labu secinājuši, interpretējuši un caur sevi izlaiduši. Ievērojami mākslinieki, izcila mūzika! Nekautrēšos pateikt, ka daudzi no šeit pieminētajiem māksliniekiem ir emocionāli ļoti spēcīgi, iedziļinoties to saturā.

( Roks )
( Metāls bez robežām )
( Death Metal )
( Black Metal )
( Astoņdesmito pielūgšana )
( Visādi citādi žanri )

_______________
Lai dzīvo mūzika!